Avots: laikraksts “Dzirkstele”, 04.11.2025., Gatis Bogdanovs

Kalnienā kopš 1994. gada ar lauksaimniecību nodarbojas Upānu ģimene. Saimniecības pamatlicējam Mārtiņam Upānam pieder bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Priednieki”, kuras pamatnodarbošanās ir graudaugu audzēšana, savukārt dēlam Dāvim – bioloģiskā saimniecība SIA “Agro Kalniena”, kuras pamatprodukts ir sulīgais pavasara augs – sparģelis.

Nupat Dāvis atgriezās no Zemkopības ministrijas rīkotā konkursa “Sējējs 2025” laureātu apbalvošanas pasākuma, kurā kopā ar vēl sešiem pretendentiem startēja nominācijā “Jaunais veiksmīgais zemnieks”.

“Pieteikšanās uz konkursu bija ļoti vienkārša. Mani nominēja mans brālis Krišjānis. Šis piedāvājums viņam bija nācis no Zemkopības ministrijas, un viņš noteikti zināja, ka es piekritīšu, jo tā, ņemot pa visu Latviju, jau tā atsaucība nav nemaz tik liela. Runājot par jaunajiem zemniekiem, to vispār nav daudz. Vairāk Latgalē. Nedaudz pie mums, bet Kurzemē, Zemgalē pavisam švaki. No sava reģiona un tā apkaimes es biju vienīgais. Godalgu neieguvu, bet iespaidus un atpazīstamību gan. Konkurss jau nepalīdz audzēt vai pārdot sparģeli, bet savs labums no tā ir. Tā ir reklāma par saimniecību, bet šajā gadījumā pat vairāk par mani pašu, jo nominācija nav saimniecībai, bet Dāvim Upānam. Viņu mērķis arī bija izcelt tieši jauno lauksaimnieku, un vismaz diploms man ir. Pasākums bija jauks, bet ar ierobežotu vietu skaitu, tāpēc bijām tikai mēs ar sievu, bet principā no mūsu novada bijām nominēti trīs, un tas jau ir daudz. Pārsvarā jau tur bija Latvijā pazīstami cilvēki, kas saistīti ar lauksaimniecību. Ar sparģeli jau laikam vispār ir grūti iegūt laureāta titulu, jo tā ir samērā netradicionāla nozare. Mans saimniekošanas veids laikam paliek otrajā plānā. Dārzeņu audzēšana ir ļoti specifiska lieta, un konkursantu vērtēšanas kritēriju bija tik daudz, ka visus pat nezinu. Pat tādas lietas kā aktivitātes sociālajos tīklos, un te mazais zemnieks ar lielo nav spējīgs konkurēt. Ir jau manai sparģeļu lapai arī kādi 5000 sekotāji, bet pārsvarā tie aktivizējas tikai ražas laikā. Tomēr kopumā tā bija laba pieredze, un kā mans tēvs rādīja savu diplomu man, tā es varēšu to parādīt saviem bērniem. Tad, kad brauca komisija skatīt laukus, biju jau sabijies – tādi augsti viesi mana pielijušā tīruma malā! Kādā citā saimniecību apmeklējumu laikā, ko organizēja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs, arī Zemkopības ministrs ir pabijis manā saimniecībā. Tagad varu teikt, ka uz sparģeļu lauka ir pats Krauzes kungs stāvējis,” joko Dāvis.

Mārtiņš piebilst, ka viņš ar savu saimniecību konkursā “Sējējs” piedalījies divreiz un labākā nominācija, kurā tika izvirzīta Mārtiņa saimniecība, ir “Ģimene lauku sētā”.

“Tas kaut kā priecē! Vienīgi manā laikā visus nominantus pat nenosauca, apbalvoja tikai laureātus. Bija sajūta, ka tu paliec malā. Tagad vismaz redzam visus un par katru kaut ko pasaka,” piebilst Mārtiņš.

Viens no pirmajiem bioloģiskajiem

Mārtiņš uzsver, ka ar dēlu katram ir sava saimniecība. “Viņam neliela, man samērā paliela. Katram savs redzējums un darbošanās paņēmieni. Tas ir jauki, ka dēls turpina vecāku iesākto, bet tas nav viegli. Es arī viņam nekad neesmu teicis, kas jādara, ja viņam ir tāda pārliecība, ka viņš to var, tad lai dara. Lauksaimniekiem ir veiksmes un neveiksmes gadi, un, ja tie neveiksmes ir vairāki pēc kārtas, tad gan ir grūti, rokas nolaižas. Tagad gan saimniecība ir gana nostabilizējusies un nomirt nenomirs, ja kāds nepalīdzēs, bet, lai es šobrīd redzētu kādu lielāku attīstību, tad tā nav, taču jādzīvo tālāk un jāgaida, kad būs labāki laiki. Eiropa jau palīdz, bet es nekad neesmu uz šo palīdzību balstījies. Nevar paļauties uz to, ka kāds samaksās tik daudz, lai tu varētu izdzīvot, jādomā pašam. Zemniecībā darbojos jau vairāk nekā 30 gadus, un tā pieredze ir liela. Savulaik jau nebija nekāda atbalsta un kaut kā izdzīvojām,” atceras Mārtiņš.

Viņš ir viens no pirmajiem bioloģiskajiem lauksaimniekiem mūsu novadā un ir pārliecināts, ka arī šobrīd tas ir pareizi.

“Vispār jau pirmā doma man bija darboties ar mežiem, bet apkārt savulaik bija tik daudz brīvu zemju, ka izvēle krita uz lauksaimniecību. Tie pirmie zemnieki jau tolaik bija nedaudz ieskrējušies un sākuši attīstīties, bet es tikai sāku ar tādu kā kavēšanos, tomēr ar laiku nu jau esam visi vienādi. Šobrīd tiek apsaimniekoti teju vai 400 hektāri un Dāvim arī jau ir 23. Lielā tehnika mums pagaidām kopēja, bet darbojamies katrs atsevišķi, arī rēķinus maksājam katrs par sevi, un ir pat savstarpēji norēķini. Tas ir svarīgs moments, jo katram sava domāšana, saimniekošana un nauda. Strādāt visu sezonu, nav tas pats, kas sarīkot kopēju kartupeļu talku, katrs jau grib arī nopelnīt. Pašos sākumos, kad sāku saimniekot bioloģiski, par mani smīkņāja un teica, ka tur nekas nesanāks. Kas ta tā par saimniekošanu bez minerālmēsliem – man teica, bet, redz, ka var. Tagad visi saprot, ka tā var, un tas notiek visā pasaulē. Arī dēlam nu jau ir bioloģiskā saimniecība, un tas nozīmē, ka domājam vienādi,” skaidro Mārtiņš.

Patīk un turpinās

Dāvis savu izvēli ir izdarījis un nu jau gandrīz 10 gadus pievērsies lauksaimniecībai.

“Tas nāca pats no sevis. Sākumā ar brāli Krišjāni, bet nu vairāk es. Viņš jau nekur nav pazudis, viņš mums ir galvenais produkcijas realizētājs un loģistikas veidotājs. Viens es noteikti netiktu galā. Pārsvarā viņš darbojas arhitektūras jomā, bet sparģeļu sezonas laikā vairāk pievēršas to realizācijai un visai loģistikai. Tajā laikā viņš tai visā “iebrauc pa riktīgo”, tas nav kā atbraukt pie radiniekiem uz talku. Ar sparģeļiem tagad jau ir piestādīti 4,7 hektāri un būs vēl, un tas viss ir jārealizē. Pēc statistikas Latvijā sparģeļus audzē vien 17 hektāros, un mēs esam paši lielākie. Mazākie realizē visu uz vietas, bet mums šis tirgus ir par mazu, vajadzīgs veikalu tīkls. Pagaidām jau vēl uzskatu, ka tas sparģelis mums ir hobijs, jo bagāts nepaliksi, bet man patīk un es turpināšu. Kam ir mazākas platības, tie ar šo produktu noteikti nevar izdzīvot,” stāsta Dāvis.

Trīs sezonu garumā nav bijis problēmu ar sezonas strādniekiem, kas ir diezgan netipiski mūsu reģionam. “Mēs nevaram sūdzēties, darbinieku netrūkst. Ja tu maksā, tad pie tevis nāks. Par vēdera tiesu vairs neviens nestrādās, un es domāju, ka tā ir daudzu uzņēmēju problēma. Lauku atbalsta dienestā tagad ir ļoti labas iespējas, kas attiecināmas uz sezonas strādniekiem. Mēs tās izmantojam, un bez tām laikam jau nevarētu. Samazinātie nodokļi ir liels atspaids, bet summas varēja būt lielākas. Arī tas, ka katru dienu tie ir jāievada sistēmā, tomēr apgrūtina, bet tas ir labāk nekā nekas. Mums sezona ir īsa un ar to pietiek, bet cilvēki gribētu strādāt vēl. Komanda ir gandrīz nemainīga, un, ja pienāk kāds jaunais, tad vecie to ievirza pareizā ritmā un apmāca kā katru jaunpienācēju. Te vajadzīgi ir cilvēki ar loģisko domāšanu, jo nevar jau īsti griezt visu, ko ierauga, tā ka nevaru teikt, ka darbā varam pieņemt pilnīgi visus,” skaidro Dāvis.

Domā par tehnoloģijām

Dāvis turpmāko saimniecības attīstību saskata ne vien sortimenta paplašināšanā, bet arī jauno tehnoloģiju ieviešanā un robotizācijā.

“Daudz kas jau ir darīts. Savulaik tika pārņemti vasaras aveņu lauki. Gribējām attīstīt ogu biznesu, taču tas ilga tikai divas sezonas, jo krūmi izrādījās slimi un tos nācās likvidēt. Tagad šis zemesgabals ir apsēts, bet man vēl joprojām zvana par avenēm, jo tas ir produkts, kas cilvēkus interesē. Šobrīd galvenais ir sparģeļi. Pēc realizētā projekta mēs nākamajā sezonā to audzēšanu palielināsim vēl par hektāru, un tam jau mēs gatavojamies. Izdzīvošanas un apgrozījuma pēc nu jau tiek audzēta arī labība, un divas sezonas mūsu klāstā ir arī cidonijas. Pagaidām tikai 0,2 hektāri, bet tas varētu vēl attīstīties. Sākam domāt arī par pārstrādi. Esam izmēģinājuši sparģeļus pārstrādāt ar dehidrācijas iekārtu. Man svaigi patika labāk, bet daudzi atzina par labu esam. Tas varētu būt risinājums nākotnē. Nākotnes plānu jau daudz. Pašam savu stādu pavairošana un audzēšana, bet tai vajadzīga siltumnīca, tad tehnikas iegāde un robotizācija. Cilvēkresurss daudz maksā un daudz prasa. Ar robotu ir vieglāk, bet tā pagaidām ir tikai attīstības vīzija. Zirgu laiks ir beidzies, un jāiet uz priekšu. Nu jau viens cilvēks reizē vada pat vairākus traktorus, ar laiku noteikti traktors strādās viens pats. Daudz kas jau atkarīgs no zemes, un šeit Kalnienā sparģeļiem tā nav pati piemērotākā, bet kur tad lai mēs paliekam? Zemgales līdzenumos, protams, strādāt ir vieglāk, bet kaut ko jau piemaksā mums arī Lauku atbalsta dienests par darbošanos šajā reģionā. Mums arī attālums līdz Rīgai, kur ir galvenais noieta tirgus, ir liels, un tas kaut kādā ziņā nedaudz kompensējas. Es domāju, ka viss ir iespējams, veidojot kaut kādas kopienas, piedāvājumus uz vietas un vairāku audzētāju kooperēšanos. Tas, protams, notiek arī tagad, bet varētu būt vairāk, jo tie apjomi ir pārāk mazi,” sacīja Dāvis.

Foto: Gatis Bogdanovs