Avots: laikraksts “Zemgales Ziņas”, 13.11.2025., Lāsma Gaitniece

Oktobra nogalē svinīgos apstākļos tika sveikti Zemkopības ministrijas ikgadējā konkursa “Sējējs 2025” laureāti. Viņu vidū arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Augsnes un augu zinātņu institūta vadošā pētniece Dzidra Kreišmane, kuru žūrija izvēlējās kā visatbilstošāko kandidāti nominācijā “Par mūža ieguldījumu”. Pelnīti, jo universitātē Dzidra Kreišmane nostrādājusi 48 gadus un lielu sava mūža daļu veltījusi bioloģiskajai lauksaimniecībai. “Zemgales Ziņas” uzrunāja laureāti, aicinot pastāstīt gan par izjūtām, saņemot apbalvojumu, gan par tagad viņas dzīvē aktuālo.

Zvaigžņu stunda

Pirms pāris nedēļām Dzidra Kreišmane no Valsts prezidenta rokām saņēma godpilno apbalvojumu. Patlaban emocijas ir mazliet rimušas, un, kā pasmejas LBTU vadošā pētniece, viņas ikdienas dzīve turpina savu gaitu. “Kaut kādā mērā “Sējēja 2025” apbalvošanas ceremoniju varu nosaukt par savu zvaigžņu stundu. Strādāts ir visu mūžu, un gandarījums par šo novērtējumu ir liels,” atzīst laureāte. Līdztekus algotam darbam viņa, entuziasma vadīta, daudz laika un spēku veltījusi brīvprātīgajam darbam sabiedrības labā. Visu dzīvi bijusi aktīva, ne malā sēdētāja, un tas pats turpinoties arī tagad, esot pensijā. Kaut gan šajā mācību gadā Dzidra Kreišmane vairs nedocē studiju kursus, Jelgavas pils durvis viņa ver reizi nedēļā, strādā pie neliela zinātniska projekta, kā arī vēl uz diviem gadiem LBTU ir ievēlēta par vadošo pētnieci.

Būtu pārspīlēts apgalvot, ka savu dzīvi pētniece varētu sadalīt laikā līdz balvas saņemšanai un pēc tās. “Vienīgais, kas tagad ir citādi, – pēkšņi esmu kļuvusi slavena tādā ziņā, ka sociālie tīkli ir pilni ar manām fotogrāfijām no svinīgās ceremonijas. Saprotu, ka tas lielā mērā ir tādēļ, ka man šo balvu pasniedza prezidents. Tas ir ārkārtīgi patīkami, taču tik daudz sevi redzēt interneta portālos un sociālajos tīklos ir mulsinoši,” viņa pasmejas. “Savā mūžā esmu iepazinusies ar ļoti daudziem cilvēkiem. Tik daudzi tagad sūta sveicienus – tas liek mazliet samulst. Zinu, ka ļoti daudz cilvēku savu mūžu nesavtīgi ir veltījuši darbam; arī viņi būtu pelnījuši paldies. Tomēr paldies Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijai, kura ieteica mani šim apbalvojumam, līdz ar to varu droši teikt, ka tas ir visas bioloģiskās lauksaimniecības novērtējums. Lauksaimnieki vienmēr ir bijuši mana stiprā aizmugure, iedvesmas avots un sadarbības partneri.”

Nāciet cilvēkos!

Dzidra Kreišmane atzīst, ka aiziet no darbavietas, kas ļāvusi tik ilgus gadus radoši strādāt un sevi pilnveidot, nav viegli. “Tas nav salīdzināms ar rutīnas darbu. Mans darbs universitātē vienmēr bijis radošs, aizraujošs. Visu laiku jaunas studentu grupas, jauni izaicinājumi.” Šobrīd lielāko sava laika daļu pētniece veltī aktivitātēm Jelgavas Senioru biedrībā un Jelgavas Senioru universitātē. “Pirms pāris gadiem laimīgs atgadījums mani saveda kopā ar šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, tāpēc tagad ar “Zemgales Ziņu” starpniecību aicinu seniorus, kuri ir pārtraukuši aktīvā darba gaitas un kuriem tā īsti vairs nav, ko darīt, pievienoties mūsu biedrībai. Vienai daļai, protams, ir rūpes par mazbērniem, taču ir cilvēki, kuriem nav vairs aktīvu nodarbju. Šiem cilvēkiem vēlos teikt: “Neiesēdieties dīvānos! Nepielīpiet pie ekrāniem! Nāciet sabiedrībā!”.” Senioru biedrības piedāvājums ir plašs – nodarbības vingrošanas, dejošanas grupās, radošas nodarbības, kā arī ir iespēja braukt ekskursijās un daudz citu aktivitāšu. “Savukārt Senioru universitātē notiek pavisam īstas mācības. Mācāmies angļu valodu, precīzāk, uzturam to tādā līmenī, lai neaizmirstos. Mācāmies darbu ar datoru – kaut vai tik daudz, lai spētu sevi pasargāt no krāpniekiem, kas mūs apdraud.” Tiek piedāvātas vērtīgas lekcijas par veselības, psiholoģijas jautājumiem, arī par to, kā skaisti novecot, un daudz ko citu. “Tā kā esmu agronome, šogad piedalījos Borisa un Ināras Teterevu fonda finansētā projektā “Pats savam saimes galdam”. Visu vasaru audzējām dažādus dārzeņus, kas tagad ir konservēti burkās un uz Ziemassvētkiem tiks dāvināti senioriem, kuriem ir mazāka rocība vai arī paši sev nevar vairs sagatavot konservējumus.”

Bez sabiedriskajām aktivitātēm Dzidras Kreišmanes enerģiju prasa piemājas saimniecības, kas atrodas Platonē pie Platones upes, uzturēšana kārtībā. “Mums ir liels dārzs. Tur ir palienes zeme, kas Zemgalei, kur parasti ir mālaina augsne, nav tipiski. Protams, ka es savā saimniecībā darbojos pēc bioloģiskās lauksaimniecības metodēm.”

Sākums bija traki grūts

Dzidra Kreišmane ir viens no tiem cilvēkiem, kuri pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā pievērsās bioloģiskajai lauksaimniecībai. Tā ir joma, kurai viņa veltījusi ļoti daudz laika, citiem vārdiem, tā ir pētnieces sirdslieta. Dzidra Kreišmane vairākkārt uzsver, ka Latvijā šīs nozares attīstītājas gods pienākas Līgai Drozdovskai. “Sākām braukt pieredzes apmaiņā uz kaimiņvalstīm, pirmā konference notika Tartu. No tā brīža par bioloģisko lauksaimniecību sākām runāt arvien plašāk, bet sākums bija traki grūts,” atceras pētniece. 90. gadu nogalē zemnieki uzrunāja Dzidru Kreišmani, lai viņa uzņemtos Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadību. “Tad mēs izveidojām struktūru – asociācijas padomi un valdi. Tolaik bioloģisko zemnieku nebija tik daudz kā mūsdienās, taču skeptiķu un pretinieku netrūka. Galvenais pārmetums skanēja šādi: ar ko jūs nodarbojaties, ja veikalos nav produkcijas?” Laimīgā kārtā bioloģiskajiem zemniekiem izveidojās laba sadarbība ar pavāru un uzņēmēju Mārtiņu Rītiņu, kurš viņus ļoti atbalstīja. “Viņš kā Latvijā labi zināma personība mums palīdzēja organizēt Rīgā tirdziņus un tajos pārdot produkciju. Tādā veidā kopā ar zemniekiem izgājām cauri izaugsmes posmam.” Ar laiku bioloģisko zemnieku Latvijā kļuva arvien vairāk. Veikalos sāka parādīties viņu produkti. “Lūzuma punkts, kad bioloģiskajai lauksaimniecībai sāka piešķirt nopietnus atbalsta maksājumus, notika pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā. Pēc tam izaugsme bija ļoti strauja, jo pievienojāmies Eiropas regulai, sākās nopietns sertifikācijas process un, galvenais, atbalsta maksājumi.” Tas savukārt ļoti veicināja saimniecību skaita pieaugumu un apsaimniekoto platību palielināšanos. Laikā, kad Dzidra Kreišmane vadīja asociāciju, tika īstenoti projekti produktu tirgus veicināšanai un liela vērība veltīta zemnieku izglītošanai.

Arī pamata darbavietā universitātes Lauksaimniecības fakultātē gadsimtu mija bija lielu izaicinājumu laiks, nemitīgas izmaiņas studiju programmās. Esot dekānes amatā, pirmo reizi notika studiju programmu akreditācija. Tika ieviests izvēles kurss “Bioloģiskā augkopība un dārzkopība” un “Bioloģiskā lopkopība”, kas kopš divtūkstošo gadu sākuma Lauksaimniecības fakultātē tiek docēti. “Tas nozīmē, ka daudziem jaunajiem speciālistiem esam devuši pamatizpratni par bioloģisko lauksaimniecību. Lai pa īstam saprastu, kā saimniekot bioloģiski, būtu jāveido atsevišķa studiju programma.” Dzidras Kreišmanes pārliecība ir, ka pēc bioloģiskajām metodēm var strādāt, savukārt alkatība, kas valda intensīvās saimniekošanas sistēmās, nevar būt ilgtspējīga. Turklāt tieši Eiropas Savienības lauksaimniecības politika zemniekus arī konvencionālajā lauksaimniecībā arvien vairāk rosina ieviest dažādus vides elementus. “Viens no piemēriem ir tauriņziežu audzēšana, kas piesaista slāpekli, lai samazinātu slāpekļa minerālmēslu lietošanu, arī zaļmēslojuma augu audzēšana un citi augsnes auglību veicinoši pasākumi.”

Pētniece patlaban vēl darbojas Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas padomē. “Šobrīd ir normatīvo dokumentu saskaņošanas laiks, tāpēc mazliet pasekoju līdzi, taču es redzu, ka ir stipra maiņa – zinoši cilvēki, kuri var nākt vietā, tāpēc pēc manis lielas nepieciešamības tur nav.”

Tur godā savu dzimtu

Uz jautājumu, kā pavada savu brīvo laiku, Dzidra Kreišmane nevilcinoties atbild, ka ļoti izbauda kultūras dzīvi, kas Jelgavā ir bagātīga. “Jelgavā var redzēt tik daudz brīnišķīgu izrāžu, apmeklēt patiesi augstvērtīgus koncertus. Arī Rīga nav tālu, atliek vien tos izbaudīt!”

Mūsu sarunas noslēgumā Dzidra Kreišmane atzīst, ka viņa ļoti vēlētos mazliet pastāstīt par savu dzimtu, tās saknēm. “Esmu cēlusies no lielas un stipras dzimtas – tā ir Kreišmaņu dzimta. Mans tēvocis, vectēva brālis Pāvils Kreišmanis-Kvelde, bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas, tāds toreiz bija augstskolas nosaukums, pirmais rektors. Tā mājiņa, kur es šobrīd dzīvoju, bija rektora meitas – tulkotājas, itāļu un vācu valodas un mūzikas pedagoģes Maijas Kveldes – māja. Pati esmu dzimusi Vidzemē. Jāteic, ka es vienmēr izjūtu pēctecību. Man tā ir ļoti svarīga.”

Dzidras Kreišmanes tēvocim, kā jau minēts, pirmajam akadēmijas rektoram, diemžēl liktenis nebija labvēlīgs, jo, nodibinoties padomju varai, viņu padomju augstskolai atzina par nederīgu mācībspēku. “Par savu radinieku esmu sagatavojusi grāmatu sērijā “JLA – LLA – LLU rektori” “Pāvils Kreišmanis-Kvelde”. Atceroties onkuli un lasot viņa rakstīto, es vienkārši jūtu pienākumu turpināt viņa iesākto. Jutu pat tādu kā elpu pakausī. Kad ieeju universitātes rektorātā, kur atrodas visu bijušo rektoru fotogalerija, skatos uz pirmo fotogrāfiju – cik skaists un iznesīgs vīrietis bija mans tēvocis, turklāt ar manu uzvārdu! Domāju, viņš būtu priecīgs, ka mūsu dzimtā ir gudri, enerģiski cilvēki. Arī mans brālis Dainis un nu jau arī viņa meita Ieva ir veiksmīgi lauksaimniecības uzņēmuma vadītāji tēvoča dzimtajā pusē Vilzēnos.” Lauksaimnieki bija arī Dzidras Kreišmanes vecāki, kuri savu meitu ievadīja visos lauku darbos un deva svētību doties uz agronomijas studijām Jelgavā.

UZZIŅA

Bioloģiskā lauksaimniecība ir videi draudzīga saimniekošana, izmantojot un gudri vadot dabā notiekošos procesus. Tas nozīmē, ka zemnieks neizmanto minerālo mēslojumu, ķīmiski sintezētus pesticīdus un antibiotikas. Ja salīdzina ar konvencionālo (integrēto) lauksaimniecību, tā ir kardināli atšķirīga pieeja.

Bioloģiskās lauksaimniecības attīstība Latvijā sākās uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Tolaik zemnieki Liepājas, Ogres, Gulbenes pusē un citur izveidoja nelielas interešu grupiņas, kas ar to sāka nodarboties. Pirmā Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāja Latvijā bija Līga Drozdovska. Tieši viņa Zemkopības ministrijā rosināja izstrādāt nepieciešamos normatīvos dokumentus un panāca atbalsta maksājumus. Kaut arī bioloģiskajā lauksaimniecībā saimniekot ir sarežģītāk, lielākā daļa zemnieku, kas ar to sākuši nodarboties, atzīstot, ka vairs nespētu atgriezties pie konvencionālās lauksaimniecības, – tāds ir Dz. Kreišmanes vērojums.

NOMINĀCIJAI “Par mūža ieguldījumu” Dzidru Kreišmani izvirzīja Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija. “Patiesībā šī atzinība pienākas visai bioloģiskās lauksaimniecības saimei, ne man vienai, jo viens nav cīnītājs,” teic laureāte. Fotogrāfijā kopā ar Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāju Raivi Bahšteinu. “UNIVERSITĀTĒ nostrādāti 48 gadi. To laikā mīļi ir kļuvuši gan kolēģi, gan sienas – pat tās mani dažkārt iedvesmo darbam,” smaida konkursa “Sējējs 2025” nominācijas “Par mūža ieguldījumu” laureāte Dzidra Kreišmane (otrā no kreisās). Fotogrāfijā kopā ar LBTU kolēģiem, Lauksaimniecības fakultātes dekāniem, savā 70 gadu jubilejā. AR SAVU PRIEKU UN LEPNUMU – meitu Baibu Kreišmani konkursa “Sējējs 2025” apbalvošanas ceremonijā. DZIDRA KREIŠMANE (labajā pusē) aktīvi darbojas Jelgavas Senioru biedrības valdē. Aktivitātes, ko biedrība piedāvā, viņai sagādā patiesu prieku. Šoreiz maizes cepšanas meistarklasē un Senioru universitātes izlaidumā ar Irēnu Grīnbergu. FOTO NO DZIDRAS KREIŠMANES PERSONĪGĀ ALBUMA IZBAUDĪT savas vecumdienas – seniora dzīves posmu – tāda ir Dzidras Kreišmanes vēlme. “Beidzot pienācis laiks, ka uz ārzemēm varu braukt nevis tikai komandējumā, bet ekskursijā,” viņa pasmejas. Foto no kruīza uz Islandi šī gada augustā.