Kokneses pagastā, Aizkraukles novadā, saimnieko SIA “Jaunholandes piens” – ģimenes saimniecība, kurā līdzās tēvam Vilhelmam ikdienas darbos iesaistās arī bērni Vilhelms, Matīss, Megija un Valters, kopā ar aptuveni 20 darbinieku komandu rūpējoties par 800 hektāriem zemes un 400 slaucamo govju ganāmpulku. Saimniecības galvenie darbības virzieni ir piena lopkopība un graudkopība, taču par vienu no saviem lielākajiem sasniegumiem Vilhelms uzskata nevis ražošanas rādītājus, bet spēju bērniem un darbiniekiem iemācīt mīlestību pret lauksaimniecību – izpratni, ka govs nav tikai ienākumu avots, bet dzīva būtne ar savu raksturu, savukārt par zemi jārūpējas tā, lai tā spētu dot kvalitatīvu ražu arī nākotnē.

Lai saimniecība attīstītos un tajā gribētu strādāt labi un atsaucīgi cilvēki, Vilhelms pastāvīgi interesējas par jaunākajām tehnoloģijām un tehniku, kas darbu var padarīt gan efektīvāku, gan interesantāku pašiem darbiniekiem. Tomēr aiz mūsdienīgas saimniecības ikdienas slēpjas arī saimnieka paša klātbūtne darbā no agra rīta līdz pat naktij – vienu dienu pašam jāslauc govis, citu jāsēžas pie traktora stūres, jo darbiniekiem ir svarīgi redzēt, ka saimnieks strādā kopā ar viņiem un pats tiecas darbu paveikt pēc iespējas labāk. Šādu attieksmi Vilhelms vēlas nodot arī saviem dēliem, kuriem nākotnē būs jāturpina saimniecības iesāktais ceļš.

Jaunam cilvēkam, kurš domā par lauksaimniecību, Vilhelms vispirms teiktu, ka šis darbs ir jāmīl un to nevar uztvert tikai kā peļņas avotu – tā ir mīlestība pret dabu, dzīvniekiem un laukiem, pret rosīgo dienas darba ritmu un klusumu, kas iestājas vakarā. Saimniekam jāprot ar mieru pieņemt neparedzēto, priecāties par reizēm smagā darbā sasniegto un vienlaikus samierināties, ka ne vienmēr viss izdosies tā, kā iecerēts.

Pat saimniecībai kļūstot daudz lielākai, “Jaunholandes pienā” nevēlētos pazaudēt saliedētību starp saimniekiem un darbiniekiem, ko īpaši simbolizē kopīgās pusdienas pie viena galda, pārrunājot gan saimniecības aktualitātes, gan katra ikdienas notikumus un tā veidojot piederības sajūtu. Nākotnē saimniecībā iecerēts izveidot jaunu novietni nobarojamajiem buļļiem un tālākā perspektīvā uzbūvēt arī slaucamo robotu kūti, taču par svarīgāko Vilhelms uzskata palīdzēt bērniem nostāties pašiem uz savām kājām un nodot viņiem savas zināšanas un pieredzi lauksaimniecībā.

Savukārt viens no sirsnīgākajiem apliecinājumiem “Jaunholandes piena” darba novērtējumam atnāca pavisam negaidīti – kad salūza saimniecības svaigā piena piegādes busiņš, cilvēki pat no tālākām pilsētām brauca uz saimniecību un meklēja, kur pazudis viņu iecienītais piens. Šāda pircēju uzticība, ģimenes iesaiste un vēlme saimniecību nodot nākamajai paaudzei vislabāk raksturo “Jaunholandes pienu” – vietu, kur mūsdienīga lauksaimniecība balstās ne tikai tehnoloģijās un ražošanā, bet arī mīlestībā pret darbu, zemi, dzīvniekiem un cilvēkiem.