Smārdes pagastā, netālu no Raudas un Milzkalna, savu ģimenes stāstu ābeļdārzos jau gandrīz trīsdesmit gadus veido Ofkantu ģimene. Z/S “Eglāji” pirmsākumi meklējami deviņdesmito gadu beigās, kad Līga un Guntis Ofkanti, meklējot piemērotāko veidu, kā saimniekot savā zemē, izvēlējās augļkopību un 1997. gada pavasarī iestādīja pirmos 0,8 hektārus ābeļu. Pamazām dārzs audzis līdz vairāk nekā 11 hektāriem un aptuveni 20 tūkstošiem ābeļu, kurās tiek audzēti deserta āboli – ar rokām novākti augļi, kas no “Eglāju” dārza nonāk veikalos, skolās, bērnudārzos, tirgū un tieši pie pircējiem.

Šodien saimniecībā darbojas jau vairākas paaudzes – Līga un Guntis, viņu dēls Kaspars ar sievu Sintiju un bērniem Līvu un Albertu, Inese un Aleksandrs ar bērniem Mārtiņu un Eviju, kā arī Ilze. Kaspars jau skolas gados zināja, ka savu nākotni vēlas saistīt ar lauksaimniecību, tādēļ apguva agronoma profesiju un turpināja vecāku iesākto. Īpaši ābolu novākšanas laikā “Eglāji” kļūst par visas ģimenes kopīgu darba vietu, kur katrs pieliek savu roku, lai izaudzētais nonāktu līdz pircējiem.

No iepriekšējām paaudzēm Ofkantu ģimene mantojusi mīlestību pret darbu un atbildību par izaudzēto visā tā ceļā – no zemes līdz ēdāja rokām. “Eglājos” labi zina, ka ābols neizaug pats – ābele ir jāstāda, jāveido, jākopj, jālaista un jāmēslo, lai ik gadu varētu sagaidīt kvalitatīvu ražu. Tāpēc ģimenē darbus cenšas darīt tā, lai tie sagādātu prieku un pie tiem gribētos atgriezties ne tikai šodien, bet arī rīt un pēc daudziem gadiem.

Visvairāk Ofkanti nevēlētos pazaudēt senču iekopto zemi, mīlestību pret augļkopību un savu “Eglāju” sajūtu. Ģimenes vēlējums ir vienkāršs – lai ābeļdārzi vienmēr būtu zaļi, ik gadu dotu ražu un nodrošinātu gan ģimenes iztiku, gan iespēju saimniecībai turpināt attīstīties. Tikpat nozīmīga ir ģimenes kopā būšana – Ziemassvētki, Lieldienas un Jāņi tiek svinēti visām paaudzēm kopā, bet pie lielā saimes galda pulcējas bērni un bērnubērni.

“Eglāju” saime aktīvi iesaistās arī vietējās kopienas dzīvē – ik gadu visa ģimene piedalās pagasta svētku gājienā un vietējā orientēšanās seriālā, bet, ja nepieciešams atbalsts kādam pagasta pasākumam, viņi ir gatavi palīdzēt, neprasot par to atlīdzību. Savukārt ar savu darbu Ofkanti nes Latvijas laukos izaudzēto arī ārpus sava novada – viņu ābolus pircēji pazīst un novērtē, un ģimenei ir svarīgi pašiem satikt cilvēkus, kuri izvēlas “Eglājos” izaudzēto.

Par vienu no nozīmīgākajiem lēmumiem Ofkantu ģimene uzskata izvēli pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pievērsties tieši augļkopībai. Tolaik bija vairāki iespējamie saimniekošanas virzieni, taču pirmie iestādītie ābeļu hektāri apliecināja, ka izvēle bijusi pareiza. Gadu gaitā dārzā jau aug nākamās paaudzes ābeles, bet Kaspars turpina tēva Gunta iesākto, apliecinot, ka saimniecības lielākā vērtība nav tikai tās apjoms, bet gan paaudžu zināšanas, darbs un piederība savai vietai.

Domājot par nākotni, Ofkantu ģimene vadās pēc atziņas – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Lai “Eglāji” būtu dzīvotspējīgi arī pēc divdesmit un vairāk gadiem, jāmeklē jaunas zināšanas, jāpilnveido saimniekošana un nedrīkst apstāties pie sasniegtā. Taču svarīgākais ir bērnos un bērnubērnos ieaudzināt mīlestību pret laukiem un darbu, lai arī nākamajām paaudzēm “Eglāju” ābeļdārzi būtu nevis pienākums, bet vieta, kur gribas saimniekot, augt un turpināt ģimenes iesākto.