Dobeles novada Penkules pagastā saimnieko Jansonu ģimene – Ilze, Ģirts, Matīss, Mārtiņš, Diāna un mazā Beāte. Piemājas saimniecība “Bērzāji” izaugusi no ģimenes hobija un patiesas vēlmes būt dabā, savām rokām kaut ko izaudzēt, priecāties par paveikto un dalīties tajā ar citiem. Šeit tiek audzēti vasaras puķu un dārzeņu stādi, sparģeļi, zemenes, ķiploki un tomāti, bet īpašu noskaņu vasarā rada lavandu dārzs, kas jūlijā ziedēšanas laikā ir atvērts arī apmeklētājiem.
Par vienu no “Bērzāju” atpazīstamības zīmēm kļuvis 2022. gadā izveidotais pašapkalpošanās tirdziņš. Tajā līdzās pašu izaudzētajam savu produkciju var piedāvāt arī Penkules un apkārtnes mājražotāji un amatnieki. Tirdziņš piesaista tūristus un citus interesentus, kuri nereti iepazīst arī citas Penkules saimniecības un apskates vietas, tā palīdzot popularizēt visu pagastu. Savukārt ap Lieldienām ģimene savā sētā rīko “Bērzāju” pagalma tirdziņu, ko šogad organizēja kopā ar Penkules tautas namu un pagasta pārvaldi.
Jansonu ģimenē nav viena īpaša no iepriekšējām paaudzēm mantota padoma – drīzāk tas ir dzīves princips: ja kaut kas iesākts, tas jādara no sirds un līdz galam. Pie pirmajām grūtībām nedrīkst padoties, ir jāmēģina vēlreiz, jāmeklē risinājums un jācenšas sasniegt iecerēto. Šāda neatlaidība devusi drosmi arī būtiskiem lēmumiem – palikt laukos, saimniekot “Bērzājos”, atteikties no algota darba un pilnībā pievērsties savai saimniecībai. Ģimene nebaidās arī no jaunām idejām un vērienīgiem projektiem, tostarp zemeņu audzēšanas augstajos tuneļos gan pavasara, gan rudens ražai.
Tomēr pāri visam “Bērzāji” Jansonu ģimenei ir mājas un sirdsdarbs. Tā ir vieta, kuru ģimene nevēlētos pazaudēt, lai kā mainītos laiki un apstākļi. “Bērzāji” visus gluži kā magnēts velk atpakaļ – te kopā tiek svinēti Līgo svētki, Jāņi un Ziemassvētki. Lai gan Mārtiņš, Diāna un Beāte ikdienā dzīvo citur, nav gandrīz nevienas dienas, kad kāds no viņiem kaut uz brīdi neiegrieztos “Bērzājos”. Īpašu prieku ģimenē šobrīd ienes mazmeitiņa Beāte, un kopā pavadītie brīži, vērojot viņas niķus, stiķus un augšanu, kļuvuši vēl sirsnīgāki.
Arī pēc divdesmit gadiem Jansonu ģimene vēlētos “Bērzājus” redzēt kā vietu, kurā jaunā paaudze var īstenot pati savas ieceres. Viņiem svarīgi, lai bērni saimniecību neuztvertu kā pienākumu, bet gan kā iespēju laukos radīt, attīstīties un pašiem veidot savu dzīvi. Lai to panāktu, būs jāapgūst jaunas zināšanas, jāizmēģina jaunas idejas un jāmainās līdzi laikam, vienlaikus saglabājot pašu būtiskāko – ģimenes kopā būšanu, darba tikumu, spēju pašiem izaudzēt un radīt, kā arī cieņu pret savu zemi. Ja arī nākamās paaudzes “Bērzājus” sauks par savu vietu un vēlēsies šeit turpināt iesākto, Jansonu ģimenei tas būs vislielākais apliecinājums, ka paveikts pats svarīgākais.
