“Jaunapšeniekos” Rundāles pagastā, Bauskas novadā, saimnieko Agnese Gulbe, audzējot kazenes, zemenes, smiltsērkšķus un dažādus tējas augus. No pašu izaudzētā top tējas, sīrupi, ievārījumi, pieneņu medus, dāvanu kastes un citi produkti. Agnese saimnieko līdzās tēva Aivara Gulbja zemnieku saimniecībai “Silenieki”, kas dibināta 1992. gadā un kur joprojām tiek audzēti tomāti, gurķi, labība un citi lauku labumi. Tieši ģimenē Agnese iemācījusies darba tikumu, bet tēva stiprais plecs un attieksme pret saimniekošanu viņai vienmēr bijis nozīmīgs piemērs.

Vislielākais gandarījums Agnesei ir par to, ka izdevies saglabāt un turpināt brāļa Kaspara iesākto darbu “Jaunapšeniekos”. Pēc brāļa aiziešanas bija jāizšķiras – atgriezties Latvijā un pārņemt saimniecību vai ļaut tam visam beigties, un Agnese izvēlējās atgriezties, lai nepazustu brāļa paša rokām celtā māja un saimniecībā ieguldītais darbs. Šodien pašu izaudzētais pārtapis produktos, kurus pazīst un izvēlas cilvēki gan Latvijā, gan ārpus tās, bet “Jaunapšenieku” ikdienai sociālajā platformā TikTok seko jau 23 tūkstoši cilvēku, kuri redz ne tikai gatavo produkciju, bet arī darbu, ražošanu un to, kā patiesībā rit dzīve laukos.

Agnese ir pārliecināta, ka laukos nevar stāvēt uz vietas, tāpēc, ieklausoties cilvēku vēlmēs, radušās jaunas tējas, dāvanu kastes un citi produkti, bet pie mājas šobrīd top arī neliels veikaliņš. Aiz skaistas ogas, tējas paciņas vai gatavas burciņas paliek daudz neredzama darba – audzēšana, ravēšana, laistīšana, ražas sargāšana no laikapstākļiem un novākšana īstajā brīdī, kam seko produktu gatavošana un iepakošana, saziņa ar pircējiem un pasūtījumu nogādāšana, jo daba nezina, ka saimniekam šodien nav laika vai noskaņojuma – ja ogas ir gatavas, tās ir gatavas.

Jaunam cilvēkam, kurš vēl tikai domā par savu ceļu lauksaimniecībā, Agnese ieteiktu negaidīt ideālo brīdi, bet sākt ar to, kas ir pa spēkam, darīt un mācīties procesā, jo rezultāti nenāk vienā dienā un būs gan kļūdas, gan nogurums. Viņas pašas dzīves moto ir vienkāršs – “Mazāk čīkstēt, vairāk darīt!”, bet vērtība, ko Agnese nevēlētos pazaudēt pat tad, ja saimniecība kļūtu desmitreiz lielāka, ir cilvēcība un personiskā attieksme – pazīt savus pircējus, uzklausīt viņus un pašai vienmēr zināt, kas notiek saimniecībā un kā top tās produkti.

Šajā desmitgadē Agnese vēlas turpināt attīstīt “Jaunapšeniekus”, paplašināt produktu klāstu un arvien vairāk izmantot to, ko iespējams izaudzēt pašiem, vienlaikus nezaudējot saimniecības īpašo sajūtu. Iecere ir radīt vietu, kur cilvēks var atbraukt, iegādāties produkciju, redzēt, kur tā aug, un sajust īstu lauku atmosfēru. Savukārt, dzirdot komplimentu “Kā tu to visu paspēj?”, Agnese reizēm par to brīnās arī pati, bet tad paskatās uz tēti un saprot – no kāda lietaskoka ir taisīta.