Avots: laikraksts “Rēzeknes vēstis”, 14.11.2025., Ilze Sondore

Šodien iepazīsimies ar ģimeni, kuras darbs un dzīvesveids ir cieši saistīts ar Latgales ainavu, viesmīlību un mīlestību pret savu zemi.

Zemkopības ministrijas rīkotajā konkursā “Sējējs”, kur godina uzņēmīgākos un aktīvākos cilvēkus laukos, šogad laureātu vidū ir arī Ritas un Viktora TĒRAUDU ģimene – viesu nama “Zaļā sala” īpašnieki no Rēzeknes novada.

Viņu stāsts ir par drosmīgu ideju piepildījumu, kopīgu darbu un vēlmi dalīties ar to, kas pašiem tuvs.

Par uzņēmīgās ģimenes ikdienu, svētku brīžiem un vērtībām mūsu saruna ar Ritu TĒRAUDU.

– Kā radās ideja izveidot savu viesu namu? Vai tas sākotnēji bija sapnis par ģimenes uzņēmumu, vai ideja radās nejauši?

– Mūsu vēsture aizsākusies pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Kaunatā, kur tolaik dzīvojām un arī tagad dzīvojam, savai “Līvānu tipa” mājiņai blakus uzcēlām lielāku māju, un “Līvānu” māja palika tukša. Nolēmām to vasaras periodā iznomāt atpūtniekiem. Pirmos ciemiņus uzņēmām jau 1995. gadā. Tieši tajā laikā veidojās Latvijas Lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs”, kurā mēs labi iederējāmies un no 1997. gada kļuvām par tās biedriem. Mēs bijām vieni no pirmajiem rajonā, kas iesaistījās lauku tūrisma apritē.

Sākumā tūrisms nebija mūsu pamatnodarbe – es 28 gadus nostrādāju Kaunatas pagastā, vīrs Viktors vadīja saimniecību “Kaunata”.

Mūsu brīvdienu māju “Pie Rāznas” apmeklēja arī toreizējais vides ministrs Raimonds Vējonis, kurš mums pasniedza Zaļo sertifikātu. Ciemojās arī ASV vēstnieks Latvijā Lerijs Nepers. Mūsu viesu grāmatā skaistus ierakstus atstājuši dažādi aktieri, mūziķi u. c. ievērojami cilvēki. Šogad apritēja 30 gadi, kā brīvdienu māja “Pie Rāznas” uzsāka savu darbību. Ciemiņus tur uzņēmām līdz 2014. gadam.

– Kāpēc “Zaļajai salai” izvēlējāties vietu piepilsētā?

– Šīs vietas izvēle nav nejauša. Zemes reformas pirmsākumos bijām iegādājušies šo zemi, un jāatzīst, ka ļoti veiksmīgi –- pilsētas tuvums, valsts nozīmes ceļš Rīga–Ludza. Daudzus gadus šī zeme stāvēja dīkā, taču, laikam ritot, mainījās apstākļi, Rāznas ezera krastā tika uzbūvēti skaisti viesu nami.

Tā kā mums jau bija uzkrāta pieredze tūrisma jomā, apsvērām iespēju būvēt viesu namu Griškānu pagasta Lielajos Dreizos, tikai 10 minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra.

2005. gadā sākām būvniecību, viesu namu atvērām 2007. gada 18. augustā, rīkojot kāzu svinības mūsu draugu meitai. Arī tagad vasaras mēnešos pie mums tiek rīkotas kāzas, uz nākamo gadu jau ir veiktas rezervācijas kāzu svinībām. Šogad apritēja 18 gadi, kopš “Zaļā sala” uzņem ciemiņus, esam sasnieguši pilngadību.

– Kādi bija lielākie izaicinājumi, kad sākāt darbu pie viesu nama izveides? Par ko no paveiktā, sasniegtā šodien ir vislielākais gandarījums?

– Savā ziņā tas bija risks, jo tik lielas būves celtniecībai bija vajadzīgi lieli ieguldījumi. Bet, tā kā bijām uzkrājuši pieredzi un mūs jau pazina, nolēmām īstenot savu ieceri.

Celtniecība ilga divus gadus, paralēli labiekārtojām viesu nama apkārtni, ierīkojot gājēju celiņus, apstādījumus. Viesu nama teritorija aizvien tiek labiekārtota, ierīkoti bērnu laukumiņi, atpūtas stūrīši utt.

Esam gandarīti, ka blakus guļbūvei esam izbūvējuši otru māju ar 12 labiekārtotām istabām.

Šajos gados ir izveidojusies sadarbība ar daudzām organizācijām, biedrībām, tūrisma firmām, pašvaldību iestādēm. Esam gandarīti, ka viesu namam netrūkst apmeklētāju, ka mūs apmeklē arī ārzemju viesi.

– Vai visi ģimenes locekļi ir iesaistīti ikdienas darbā, vai kāds nodarbojas ar ko citu? Iepazīstiniet ar savu ģimeni.

– Ikdienā te darbojas vīrs, vecākā meita Inese un es, pārējiem ģimenes locekļiem ir pamatdarbs. Teritorija ir plaša, darba visiem pietiek. Ir ko pļaut, ravēt, kopt. Palīdz arī jaunākā meita Anita, znoti Andis un Juris. Vasarā un brīvdienās talkā nāk mazbērni: Raimonds, Gustavs un Renārs.

– Vai kopīgs bizness satuvina ģimeni, vai reizēm ir arī grūtības saskaņot viedokļus?

– Ierosmes par jauniem pakalpojumiem viesu namā nāk gan no bērniem, gan no mazbērniem. Piemēram, Gustava un Renāra ietekmē, kuri ar lielu patiku darbojās centra “Zeimuļs” kulinārijas pulciņā, Inese izveidoja “Zaļajā salā” jauno pavāru skolu, kas ir ļoti pieprasīta un septembrī nosvinēja jau divu gadu jubileju.

– Kā jūsu ģimene izbauda kopīgus atpūtas brīžus?

– Man kā mammai vislielākais prieks, ka bērni dzīvo Rēzeknē, izbaudām katru kopā pavadītu brīdi.

Kopā svinam gan valsts svētkus, gan kristīgos svētkus.

Atbalstām cits cita aktivitātes: vectētiņš piedalās pilsētu skrējienos, mēs kā līdzjutēji sekojam līdzi, mazbērni piedalās skatēs, koncertos – atbalstām ar savu klātbūtni. Šovasar mazākie mazbērni piedalījās skolēnu Dziesmu un deju svētkos, visa ģimene četras dienas pavadījām Rīgā, apmeklējot koncertus, atpūtāmies pie jūras.

Šajos gados ir izveidojušās skaistas tradīcijas, svinot 1. septembri, Māmiņu dienu, Baltā galdauta svētkus. Kopā ceļojam, apmeklējam dažādus pasākumus.

– Kā svinat 18. novembra svētkus? Vai ir kādas īpašas tradīcijas, kas ik gadu tiek ievērotas?

– Pirms sēžamies pie svētku galda, skaisti nodziedam valsts himnu. Mazbērniem sagatavoju jautājumus viktorīnai par Latviju. Balvā pasniedzam grāmatu veikala dāvanu kartes, lai puikas var nopirkt kādu grāmatu par Latviju, izlasīt un pastāstīt, ko jaunu uzzinājuši. Protams, atbilžu meklējumos piedalās arī visi pārējie ģimenes locekļi.

– Kā mācāt bērniem mīlēt savu zemi un saglabāt latviskās un latgaliskās tradīcijas?

– Šajās dienās pie galda pieminam cilvēkus, kuri cīnījās par neatkarību, un notikumus, kā veidojās mūsu valsts. Visiem jāatceras, ka neatkarību iegūt nebija viegli. Skatāmies filmas, pārrunājam redzēto. Mācām prast novērtēt un sargāt šo mantojumu, kā katrs varam. Mācām lepoties, ka mums ir sava valsts, valoda, cilvēki, kuri nes Latvijas vārdu pasaulē ar sasniegumiem sportā, kultūrā utt.

Lai cik kur ir skaisti pasaulē, mājās ir vislabāk.

– Kā jūsu viesu nams atspoguļo vietējo identitāti, piemēram, ēdienos, valodā, interjerā vai svētku svinēšanā?

– Esam biedrības “Latgales kulinārais mantojums” biedri un savā ēdienkartē iekļaujam latgalisko ēdienu. Piemēram, ļoti iecienītas ir cūkgaļas ribiņas. Bet Ziemassvētkos vienmēr ir asins putraimu desas. Jāpiebilst, ka mūsu ģimenē ēst gatavošanas prasmes laikam tiek nodotas gēnos. Mana mamma savulaik bija godu saimniece.

Kad atbrauc ciemiņu grupas no vietām, kur nedzird latgaliešu valodu, vienmēr cenšos parunāt latgaliski, apjautājos, vai kādam ir saknes no Latgales.

Protams, interjerā un telpu noformējumā cenšamies radīt noskaņu.

– Kas ir jūsu viesu nama īpašā vērtība vai “odziņa”?

– Tā ir mūsu attieksme viesmīlībā un rūpes par ciemiņiem, ko viņi ļoti novērtē. Piemēram, šogad saņēmām no Vēsmas Ušpeles skaistu gleznu pateicībā par ieguldīto darbu viņu dēla kāzu svinību organizēšanā.

Jebkurš darbiņš ir jāmīl. Ja dari to no sirds, tad arī būs rezultāts.

Palasot atsauksmes mūsu mājaslapā, var redzēt, ka cilvēki atzinīgi novērtē mūsu brokastis. Arī brokastis ir tāda maza “odziņa”.

– Kādi faktori, jūsuprāt, palīdz ilgtermiņā saglabāt viesu nama popularitāti? Kas ir viesu nama panākumu atslēga?

– Panākumu atslēga ir mūsu attieksmē, viesmīlībā. Mēs aizvien cenšamies ieviest kādus jauninājumus, saglabājot pakalpojumu kvalitāti. Piesaistot ES līdzekļus, esam iegādājušies saunu-pirti, burbuļvannu, ierīkojām veļas māju, uzstādījām saules paneļus, kas ļauj ekonomēt finanšu līdzekļus.

– Vai jūtat, ka ar savu darbu nesat Latgales, Latvijas vārdu tālāk pasaulē?

– Jā, protams. Pie mums brauc arī ciemiņi no ārzemēm. Vasarā bija grupa tūristu no Igaunijas, dzīvoja viesstrādnieki no Polijas, pašlaik dzīvo robežsargi no Somijas. Rūpējamies, lai viņi aizbrauc mājās ar pozitīvu emociju buķeti un labām atmiņām par Latgali, Latviju.

Mēs piedāvājam nelielu izstādīti, kur var apskatīt un iegādāties vietējo mājražotāju, daiļamatniecības meistaru darbus.

– Ar ko jūs paši visvairāk lepojaties gan kā ģimene, gan kā Latvijas iedzīvotāji?

– Prieks, ka bērni dzīvo Latvijā un rod šeit piepildījumu saviem un mūsu kopējiem sapņiem. Priecājamies par mazbērniem, ka viņi ir sabiedriski aktīvi, sportiski.

Mums aizvien ir draudzība ar ukraiņiem. No kara pirmās dienas četrus mēnešus pie mums dzīvoja līdz 25 ukraiņi. Daudzi no viņiem atgriezušies dzimtenē, bet dažas ģimenes palikušas Rēzeknē. Ar viņiem joprojām uzturam sakarus. Cenšamies vismaz reizi gadā sapulcēties pie svētku galda ar dāvanām, rotaļām.

– Kā, jūsuprāt, cilvēkus šodien var iedvesmot mīlēt savu novadu un valsti?

– Pirmkārt, ģimenē bērni iepazīst galvenās vērtības – atbildību pret vecākiem, valsti, pret tiem, kam klājas grūti…

Ar pozitīviem cilvēkstāstiem jārāda, ka arī pie mums var sasniegt izvirzīto mērķi. Vajag tikai gribēt. Pie mums ir visas iespējas veidot savus uzņēmumus. Mūsu novadā ir dažādas atbalsta programmas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Teikt, ka ir labi tur, kur mūsu nav, tas tā nav. Nekur nav tik labi kā mājās, un cīrulis šeit dzied pavisam savādāk nekā kaut kur citur pasaulē.

– Ko novēlat Latvijas cilvēkiem, mūsu valstij un Latgalei šajos svētkos?

– Latvija – tie esam mēs paši. Mums kopā jāveido Latvijas nākotne. Būsim atbildīgi pret to, ko un kā darām! Nebūsim tikai kritiski, bet paskatīsimies, ko mēs paši dodam, ne tikai gaisīsim, ko mums dos.

Aicinu šajās svētku dienās uz brīdi aizmirst ikdienas steigu, nebūšanas, rūpes, kas mums katram ir. Iedegsim savās sirdīs laba vēlējumu mūsu Latvijai, lai mūsu valsts plaukst un par to arī citi sajūsminās!

– Paldies par labajiem vārdiem! Gaišus svētkus jūsu draudzīgajai ģimenei!