Avots: reģionālais laikraksts “Brīvā Daugava”, 14.11.2025., Ilze Bičevska 

Variešu pagasta saimniecībā «Teteri» par savām divām gotiņām un citiem mājdzīvniekiem gādā pensionāre, bijusī kultūras darbiniece Mirdza RUBENE. Šogad viņas saimniecība bija nominēta Zemkopības ministrijas rīkotajā ikgadējā konkursā «Sējējs». Jāuzsver, ka Mirdzai Rubenei patlaban ir 91 gads, bet viņa joprojām savas ‘Latvijas brūnās’ šķirnes piena devējas slauc pati, turklāt ar rokām. Pie Mirdzas viesojamies novembra sākumā. Ir samērā silta rudens diena, abas brūnaļas Santa un Brasla izvestas paganīties svaigā gaisā, bet pati saimniece mūs sagaida mājās un aicina istabā.

– Pensijā esmu kopš 1995. gada. Pirms pensijā aiziešanas strādāju toreizējā Jēkabpils rajona kultūras namā par metodiķi. Braukāju pa rajona klubiem, devu padomus, ko un kā darīt. Biju deju kolektīva vadītāja Mežārē, pati arī savulaik dejoju. Jā, bija gabaliņš ceļa jābraukā uz Mežāri, kas nebija viegli.

Tas bija tā: atbraucu no darba kultūras namā, vīrs jau steidz kūts darbus, pabeidzam tos, tad – prom uz mēģinājumu. Abi kopā, jo Jānis mums pavadīja dejas, spēlējot akordeonu un klavieres. Viņš pēc profesijas bija skolotājs, mācīja vēsturi un vācu valodu. Strādāja astoņgadīgajā skolā Jēkabpilī, vēlāk Medņos, – stāsta Mirdza Rubene.

Viņas vīrs Jānis, kurš devās mūžībā 2002. gadā, ir no Sunākstes, no kurienes atnācis uz Medņiem, bēgot no 1949. gada izvešanām.

Vīra māti izveduši, un Latvijā viņa atgriezās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.

Jānis šo vietu «Medņi» agrāk nav zinājis, bet dabūjis te darbu skolā un tā arī te palicis, bet Mirdza bijusi Jāņa skolniece. Viņa atceras, ka savulaik te skolēnu nav trūcis, arī iedzīvotāju bijis daudz vairāk nekā tagad. Jaunā skolotāja un kultūras darbinieces ģimenei sākumā vajadzēja dzīvot skolā, kur piešķirtais dzīvoklītis bijis tikai desmit kvadrātmetru liels. Kad atbraukusi ciemos māte, viņai guļvietu klājuši uz grīdas. Tajā mazajā istabiņā mitinoties, pasaulē nākušas abas meitas. Bet tad jau bijis klāt 1966.

gads un jaunā dzīvesvieta «Teteros», toreizējā skolotāju mājā.

– Tolaik daudzi turēja piemājas saimniecību, jo tā bija vajadzīga kā papildu iztikas avots. Viegli nebija, bet mācējām un spējām visu savienot: gan darbu, gan piemājas saimniecību.

Es ne tikai vadīju deju kolektīvu, kas man ļoti patika, bet arī dziedāju ansamblī pie Drosmas Ozoliņas, kur mēģinājumi notika divas reizes nedēļā.

Vakaros bija ne tikai šie mēģinājumi, bet reizēm arī dežūras, kad vajadzēja braukāt uz norisēm lauku klubos un pārbaudīt, kā pasākums norit. Vai, piemēram, ir Sējas dienas pasākums, kur arī jābūt klāt, jāredz. Atceros – visi traktori, automašīnas saliktas rindā, komisija atbraukusi pārbaudīt, jo sacensības notiek četru vai piecu ciemu starpā. Uzstājas deju kolektīvs, dramatiskais ar izrādi, ir izstāde bibliotēkā: tolaik sacensības notika arī kultūras pasākumu jomā, – Mirdza Rubene atceras savus darba gadus un rāda daudzos ierakstus savā darba grāmatiņā.

Tur rakstīts, ka 1966. gadā viņa pieņemta darbā par Medņu tautas nama vadītāju, 1968. gadā tautas nams tiek pārdēvēts par Medņu ciema kultūras namu un Mirdza Rubene kļūst par tā direktori. Bet 1972. gadā viņu pārceļ darbā par Jēkabpils rajona kultūras nama metodiķi.

Darba grāmatiņa vēsta arī par viņai piešķirtajām prēmijām, un, tā, piemēram, 1974. un 1975. gadā tiek izmaksātas prēmijas 25 un 30 rubļu apmērā, dažus gadus vēlāk prēmijā ir jau 60 rubļi. Pamatojums: par labu darbu, par aktīvu piedalīšanos metodisko materiālu izstrādē par ģimenes tradīcijām.

– Tā tolaik bija liela nauda, kas lieti noderēja.

Tas ir laiks, kad kultūras nodaļas vadītājs bija Andrejs Mihalovskis – savās prasībās stingrs cilvēks. Arī par manu stingrību, jādomā, viens otrs vēl atceras, piemēram, Aija Rancova, ar kuru strādājām kopā. Es tolaik atbildēju par darbu kultūras jomā ar sabiedrību jeb masām, viņa – par darbu ar bērniem. Vienu reizi nedēļā kultūras namu vadītājiem vajadzēja būt sapulcē pie Mihalovska un par veikumu atskaitīties.

Man patika savs darbs, patika būt cilvēkos, atsevišķi notikumi palikuši atmiņā joprojām, piemēram, viens par zelta rudens tēmu jauniešiem, ko rīkoju.

Vēl palicis prātā lielais manis organizētais koncerts ar Rozenštrauhu Krustpils saliņā. Tāda apmeklētība nebija redzēta!

Saliņa burtiski līgojās!

Tobrīd tas tautā bija liels pacēlums, bet, kad pēc gadiem bija vēl viens šā mākslinieka koncerts, tad jau vairs nebija tik daudz skatītāju. Tā nu tas notiek ar to tautas mīlestību…, – atceras Mirdza.

Tagad viņai vairs īpaši negriboties doties ārpus mājas uz pasākumiem, bet darīšanās uz pilsētu gan.

– Mums ir itin laba autobusu satiksme vai citreiz kaimiņš aizved, kur vajag. Tagad gribu sagādāt dāvanu mazdēlam Mārtiņam vārda dienā, un pirmdien braukšu pie viņa uz Rīgu nedaudz paciemoties.

Jāaizved lauku labumi: oliņas, sīpoli, cimdi un zeķes.

Bet vakarā būšu atpakaļ.

Mazdēls mani vienmēr sagaida, pie sevis aizved ar taksi. Varbūt sanāks viņam sagādāt arī medus torti, mums te ir laba tortu cepēja Raja. Ikdienā saimniecībā man ir palīgs Nauris, kam varu uzticēt pieskatīt māju arī pašas prombūtnē, tā ka reizēm varu uz brīdi izrauties no ikdienas rūpēm.

Mazdēls Mārtiņš Rīgā ir namu apsaimniekotājs, otrs mazdēls Kaspars dzīvo Jēkabpilī, viņš ir bijušais policists, kas patlaban strādā par apsargu. Man ir divas meitas. Līga Rīgā strādā Saeimā, bet Daina dzīvo tepat, Jēkabpilī, – parādījusi savu darba grāmatiņu ar daudzajiem ierakstiem, viņa izstāsta arī par savu ģimeni.

Ģimene Mirdzu pieskatot un atbalstot. Rīdzinieki atbraucot ciemos vismaz reizi mēnesī. Mārtiņš vecmammai sagādājis jaunu ledusskapi, boileri un saldējamo kasti, kurā labi dzesēt piena kannas, savukārt znots atvedis kokskaidu briketes, kas lēnāk deg un ilgāk tur siltumu centrālapkures radiatoros.

Mirdzas diena sākas sešos no rīta, gotiņu barošana un slaukšana, kur smagākajos darbos roku pieliek arī palīgs, taču saimniece vēlas visu pieskatīt un pārbaudīt arī pati. Kūtī ir arī vistas, un par tām nācies cīnīties ar negantu lapsu, kas aiznesusi vai visas nopirktās vistiņas.

Taisījuši apkārt kūtij dārzu, bet lapsa, ja nevar tikt pa apakšu, tad kāpj uz jumta un lūko ielīst caur to.

– Asaras bira, kad no desmit vistām palika tikai divas. Patlaban man to ir deviņas un dēj labi. Vienai manai got iņai jau trīspadsmit gadu, un nu laikam tās vietā būs jāgādā jauna. Ir arī cūka, ko turēšu līdz decembra beigām vai janvārim. Man kaimiņš smejas, ka es katru gadu sakot, ka šis gan pēdējais gads, kad audzēju cūku.

Jā, tā es saku, bet vēl jau paliek pa vecam. Telīte būs jāpērk vecās gotiņas vietā, lai palicējai nav skumji.

Zeme mums ir ap četriem hektāriem, arī savs mežs.

Lai arī bija traki lietains gads, kartupeļi šogad izauga, un desmit kastes sēklai atliktas. Tiesa – daudz sīku bumbuļu. Sienu man sagādā ar tehniku, un šajā darbā, tāpat kā kūtsmēslu izvešanā, es prasu palīdzību kaimiņiem, kam ir tehnika.

Un kaimiņi ir laipni un izpalīdzīgi.

Lai arī manas zemes platības nav lielas, tomēr arī par to Lauku atbalsta dienestā jākārto platību maksājumu un degvielas lietas, ko man palīdz darīt mazdēls. Vai arī varu vērsties vietējā bibliotēkā, kur ir gan datori, gan internets.

Sagaidīšu pensijas dienu vai platību maksājumus, un būs jāgādā par jaunu jumtu pagrabam.

Tagad esot pieejams kaut kāds modernais materiāls.

Apkārtne arī jākopj, un mazdēls man uz dzimšanas dienu uzdāvāja trimmeri: vācu ražojumu, nevis ķīniešu. No Ķīnā ražotajiem meistari kratās vaļā un remontā neņem. Šogad uzplēsām vienu jaunu zemes gabaliņu, jādomā – varbūt jau labāk tagad rudenī safrēzēt. Vai manos gados nav par grūtu par šo visu rūpēties? Ja sirds sāk skriet par ātru, paņemu kādu zāļu tabletīti. Vai domājat, ka manā vecumā nav vajadzīgas kādas zāles? Kuras man savulaik ieteica dakteris Kiršbergs, tās es lietoju joprojām. Bet darbs man ir svarīgs un vajadzīgs. Pati daudz strādāju, meitas savulaik liku pie darba. Mana mammīte arī nodzīvoja garu mūžu – līdz astoņdesmit gadiem, es uz šo brīdi esmu pensijā jau trīsdesmit astoņus gadus. Tā te dzīvoju. Kaimiņi visapkārt, asfaltēts ceļš tepat iet garām, ik dienu kustība: cilvēki staigā, satiekamies, parunājamies.

Brīvajā laikā skatos televīziju: «Panorāmu», «Šodienas jautājumu», «De Facto». Ja nu gadās, ka esmu aizkavējusies darbos, tad uz «Panorāmas» laiku skriešus uz māju. Skatos arī «Kas notiek Latvijā?» un domāju, kur mēs ejam ar tām konvencijām un visu ko, kas politiskajā dzīvē notiek? Ar tām dullībām ejam uz elli! Man patīk filmas, kas stāsta par tālām vietām un dzīvi tur, – Mirdza Rubene stāsta par savu ikdienu, bet viņas klēpī pa to laiku omulīgi ieritinājusies kaķenīte Māčuks, kurai jau esot astoņpadsmit gadu. Sunīša gan vairs nav, un, kad tas aizgājis tur, augšā, Mirdza raudājusi nedēļu.

Lai arī kaimiņos lopiņus mazsaimniecībās tikpat kā neviens vairs netur un ‘Latvijas brūnās’ šķirnes govis vispār ir retums, Mirdza priecājas, ka apkārtējās mājas tukšas nestāv: kur agrākie iedzīvotāji, kur ienācēji, kas nopirkuši māju, bet galvenais – visi tur kārtību. Vietumis pie mājām karogs lepni plīvo mastā.

Mirdzas Rubenes «Teteri » ir agrākā skolotāju māja, kura tagad viņai pieder uz pusēm ar mazdēlu Mārtiņu, un mazdēlu viņa uzskata par savu mantinieku.

Mārtiņš ar Kristīni te atbrauc bieži un tad dodas uz Rimšām, uz Mirdzas dzimto pusi, kur ir labs ezers ar izslavētu peldvietu.

Vecmamma spriež, ka Mārča mājas pusi vajadzētu tā kā atkal izīrēt, jo visu apkurināt ir grūti.

Tā nu Mirdza Rubene savā deviņdesmit vienā gadā joprojām tur roku uz pulsa, ar mīlestību kopj savu māju un priecājas, ka var būt patstāvīga un dzīvot ierastajā vidē. Pirms atvadīties, dodamies uz kopīgu foto ar vienu no viņas brūnaļām, kuras ieinteresētas lūkojas uz svešiniekiem mājas pagalmā, bet, saimnieci pamanījušas, ļaujas pienākt klāt un nobildēties. Un vēl atvadoties lūdzam Mirdzai novēlējumu mums visiem gaidāmajos valsts svētkos.

– Saticību, labu veselību!

Un lai kungi tur augšā domā par tautu! – saka Mirdza Rubene no Variešu pagasta «Teteriem».