Avots: laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”, 07.11.2025., Agita Puķīte

Ir skaista rudens diena, kad dodamies ciemos pie šī gada «Sējēja» balvas ieguvējas, jaunas lauksaimnieces Beatrises Laimdotas Pastares.

Mēs satiekamies, ja tā var teikt, aitu aploku vidū, kur tālumā vīd gleznainais Sēmes ezers un skatiens pazūd zilajā debesu jumā un lapu zeltā. Un tā vien gribas izsaukties: “Cik te skaisti saimniekot!” Kā apstiprinot, ik pa laikam atskan kādas aitas blējiens…

Taču Beatrise nav tikai lauk-saimniece. Viņa ir arī mediķe -māsas palīgs Tukuma slimnīcas Uzņemšanas nodaļā. Un vienlaikus daudziem zināma no trāpīgajiem savas saimniecības aprakstiem sociālajos tīklos. Visbeidzot, lai aina būtu pilnīga, viņa ir pārbaudījusi sevi un vīriešu dzimumu šovā «Saimniece meklē vīru». Tomēr šis faktu uzskaitījums pasaka vien to, ka Beatrise ir gatava izaicinājumiem, bet par to, ko tas prasa, – jau arī mūsu sarunā.

Lēmums “no augšas”

— Sāksim ar lauksaimniecību. Jūs sākāt saimniekot, kad dzīve piedāvāja šādu izaicinājumu.

– Esmu dzimusi un augusi laukos. Mani vecāki – Anita un Aleksandrs Pastari te, Sēmes pagastā, nodarbojās ar lauksaimniecību. Viņiem bija piena govis, cūkas, vistas un arī aitas. Kad vecāki saprata, ka gadi iet un paliek arvien grūtāk ar visu tikt galā, palika tikai aitas. 2020. gada mamma aizgāja mūžībā, un es pārņēmu aitu ganāmpulku un saimniecību. Man tobrīd bija 19 gadi.

— Ļoti nopietns lēmums tik jaunam cilvēkam!

– Tā varētu teikt. Tolaik mācījos Rīgā – Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā par apģērbu dizaineri. Lai arī mājās darīju visus smagos lauku darbus un labprāt vecākiem palīdzēju, viņi mani neaudzināja par lauksaimnieci. Viņi vienmēr teica, ka meitenei laukos nav jādzīvo un jāstrādā, jo tas ir smagi un grūti, tāpēc mudināja mācīties, dzīvot Rīgā… Es nezinu, kas tāds notika, ka tajā smagajā un izšķirošajā brīdī iespītējos un teicu, ka saimniecība ir ne tikai jāsaglabā, bet arī jāattīsta! Man nav ne jausmas, kas man lika tā teikt. Pabeidzu tehnikumu un sāku saimniekot. Protams, vecāku teiktajam par to darba grūtumu tagad pilnīgi piekrītu – nav viegli, bet ļoti priecājos, ka es šo iespēju te saimniekot izmantoju.

—Ar ko sākāt?

– Skatījos, ko darīt ar aitu ganāmpulku, jo tas bija nolaists. Bija daudz brāķētu aitu, kam bija problēmas ar atnešanos vai arī nebija mātes īpašību – tās nepieņēma jērus. Un ziemā, kad dzima jēri, man bija jākļūst par viņu mammu. Naktī liku modinātāju, cēlos, gatavoju piena pudelītes un baroju. Reizēm bija pat padsmit šādu barojamo… Tas palīdzēja saprast, kuras aitas jābrāķē.

— Gatavojoties sarunai, ieskatījāmies aitu šķirņu sarakstā, un pārsteidza, cik tās dažādas; pat ar lieliem ragiem gluži kā kazas…. Agrāk zinājām tikai vienu – to latviešu ar tumšo galviņu…

– Ir ļoti daudz šķirņu. Tā ragainā ir Haidšnukes pelēkā aita, kas dzīvo purvos. Ir šķirnes, kas paredzētas vilnai, lai gan ar vilnas nodošanu Latvijā ir sarežģīti, jo vienu gadu ir liels pieprasījums, bet citu gadu ne. Mēs vilnu vedam uz Pāces vilnas fabriku, kur mainām to pret naudu vai dziju. Vēl ir variants piegādāt to uzņēmumam «Biolana», kas no vilnas ražo granulas augsnei, un tas ir ļoti labs, bioloģisks augsnes ielabošanas līdzeklis.

Manā ganāmpulkā ir dažādu šķirņu krustojumi, ir arī Latvijas tumšgalve, taču šī šķirne mani nepiesaista. Esmu atradusi Āfrikā izveidoto Dorperas šķirni, kuras aitām ir melna galva un balts ķermenis. Man patika šo aitu izskats, un galvenais, ka tās nav jācērp, jo pašas nomet savu vilnu. Tā ir gaļas šķirne, ātraudzīga. Sākumā bija doma par vēl vienu Āfrikas šķirni, kurai vispār nav vilnas, bet tās Latvijā nebija pieejamas.

Arī dorpera Kurzemē nav izplatīta, tāpēc aitas vedu no Valmieras un Cēsīm. Kopumā mums kopā ar jēriem ir 130 dzīvnieku. Tā kā audzējam aitas gaļai, šobrīd liela daļa jau ir nodota un kādus vēl šogad nodošu.

— Domājat nodarboties ar ciltsdarbu?

– Katru gadu pērku tīršķirnes aunu un krustoju aitas, lai nākotnē man būtu Dorperas ganāmpulks. Šobrīd ir 17 tīršķirnes aitas; varbūt pēc gadiem pieciem, kad vairs nebūs krustojumu, ganāmpulks varētu izveidoties tāds, kādu gribētos.

— Jums ir bioloģiskā saimniecība. Citi tieši otrādi — pāriet uz konvenciālo saimniekošanu.

– Mēs visu laiku esam saimniekojuši bioloģiski, neizmantojot augu aizsardzības līdzekļus laukiem. Tāpēc arī izlēmu oficiāli kļūt par bioloģisko lauksaimnieku. 2024. gadā šo procesu uzsāku, divus gadus būs pārejas periods, un tad savu produkciju varēšu marķēt kā bioloģiski audzētu un ražotu. Kādi būs ieguvumi? Lielāki platību maksājumi, iespējas izmantot kūtsmēslus mēslošanai, jo tie ir pieejami gan no aitām, liellopiem, gan vistām…

— Bet ir arī ierobežojumi, piemēram, attiecībā uz medikamentu lietošanu dzīvniekiem…

– Jā, ir šādi nosacījumi. Piemēram, kad attārpo dzīvniekus, parasti gaļu uzturā nevar lietot divas nedēļas, bet, ja tas ir bioloģiskā saimniecībā audzēts, – četras nedēļas. Barību vai dzīvniekus iesaka iegādāties no bioloģiskajām saimniecībām. Tomēr teikt, ka bioloģiskais zemnieks ir ļoti ierobežots, nevar. Ja gribi lielākus platību maksājumus, ar lielākām prasībām jārēķinās.

— Kamēr runājam, kā pēc signāla aitas sāka iet kūtī. Kas notika?

– Viņas zina, ka kūtī tās gaida siens. Saka, ka aitas ir dumjas un neko nesaprot, bet tās ir muļķības. Viņas ir gudras, katra ar savu raksturu. Kāda laiž sev klāt, kāda ne. Viena mēdz sataisīt tik ļoti žēlīgu skatu un lūdz, lai viņu kasa…

— Paskatieties, tur kāds jērs palicis ganāmpulkam iepakaļ un žēli brēc — būs jāiet glābt?

– Ar viņu viss būs kārtībā. Mammas savus jērus pieskata, bet, ja tas ir jau paaudzies, pašam jātiek galā.

— Vakaros aitas pārskaitāt?

– Neskaitām. Un to nav nemaz tik viegli izdarīt – no viena gala skaitu, tad viena pa vidu pakustas, un viss nojūk.

— Kā ir ar žēlumu… Laukos par to domā citādāk — ir dabīgā aprite.

– Jūs uz to visu raugāties citādāk, nekā mēs – laukos. Ir bijis, ka kāds kaimiņš, pārcēlies no pilsētas, zvana un saka, ka redzējis aitu klibojam… Braucu, skatos, bet nav viegli saprast, kura starp tām daudzajām ir tā klibotāja. No pieredzes zinu, ka pēc dienas vai divām viss pāriet. Protams, ja kāds dzelksnis ir iedūries, tad gan tas jāizņem, lai aitai nav diskomforts… Redziet, mēs cenšamies dzīvniekiem nodrošināt labu dzīvi.

Mums ir ļoti lielas ganības – vairāki desmiti hektāru, kas aplikti ar žogu. Dzīvnieki var brīvi staigāt, viņiem ir pieejams ūdens, koki, krūmi, nojumes. Kūts durvis ir vaļā, un var ēst, kad grib… Protams, pienāk brīdis, kad dzīvniekam no dzīves ir jāaiziet – tā tas ir iekārtots.

— Tas, ka ganāmpulks dzīvo savu dzīvi, ir daudz dabiskāk nekā stingra kontrole?

– Grūti teikt, kā ir labāk – turēt kūtī vai laist ganībās. Ja laiž ganībās, ir risks, ka aitām var uzbrukt, tās var satraumēties, regulāri jāseko līdzi attārpošanai, jo ganībās staigā arī meža zvēri. Un, ja parazītus dabū viena aita, jāattārpo visas. Bet – ja aitas ir kūtī, tā atkal ir ļoti bieži jātīra…

Laukos – gan iespējas, gan izaicinājumi

—Esat izmantojuši arī dažādu projektu atbalstu?

– Tehnikai – jā. Nopirku traktoru, pļaujmašīnu, siena presi, jo, kad pārņēmu saimniecību, tehnikas nebija – vecāki pirka pakalpojumu no cita zemnieka. Tagad pati braucu ar traktoru, bet sezonas laikā, ja nepieciešams, kāds kaimiņš palīdz.

— Pieminējāt, ka ganības esat iežogojuši. Tā cīnāties arī pret vilkiem? Ik pa laikam aitkopji saka, ka vilki izposta ganāmpulkus.

– Daļu žogu likām par projektu naudu, bet lielākoties – par savu. Runājot par vilkiem – agrākos laikos, kad vēl vecāki saimniekoja, sešas aitas tika noplēstas. Taču nākamā problēma ir klaiņojošie suņi. Viens suns nenāks aitu ganāmpulkā, bet viņi mēdz grupēties un tad uzbrukt – noplēst vai sakost. Tāpēc arī esam šo teritoriju iežogojuši. Un tāpēc arī izvēlējos iegādāties 14 Hailandes šķirnes liellopus -internetā salasījos, ka tie sargā aitas no plēsējiem.

– Un tā ir?

– Pirms nebija teļu, nemanīju, ka lopi kaut ko sargātu, bet, tiklīdz sadzima teļi, pat suni vairs nevarēju ielaist aplokā – govis tam gāja virsū, bet ar aitām tās dzīvo ļoti saticīgi.

– Tagad brīdina par mutes un nagu sērgu un citām slimībām dzīvniekiem. Tas var skart arī jūs?

– Tas ir ļoti liels jautājums, vai šīs slimības, piemēram, zilās mēles slimība, kas var skart aitas, govis, cūkas, līdz mums atnāks vai ne. Lietuvā tā jau ir reģistrēta. Tā tiešām var ļoti ietekmēt mūsu nozari, jo var gadīties, ka, aitām inficējoties, ganāmpulks jālikvidē.

Šobrīd domāju, kā šajā situācijā rīkoties – ganāmpulku maksimāli samazināt un cerēt, ka līdz mums slimība neatnāks, vai paturēt visas aitas un riskēt. Ceru, ka līdz mums tas viss neatnāks.

– Esat domājusi par attīstību, piemēram, pārstrādāt aitas vai liellopu gaļu?

– Par to esmu domājusi. Sociālajos tīklos cilvēki ļoti bieži prasa, kur var iegādāties gaļu. Viņi gribētu arī braukt uz vietas skatīties aitas. Tas būtu jāapvieno. Mums īpašumā ir viena tēva celtā ēka, kas netiek izmantota, – ja varētu piesaistīt finansējumu, tajā varētu izveidot tirdzniecības vietu. Protams, ir bažas, vai, ieguldot līdzekļus pārbūvē, visu sertificējot, tas atmaksāsies, kā arī – vai varēs visu gaļu izpārdot?!

Aiz smaida – skarbums

– Latvijā daudzi jūs pazīst kā šova «Saimniece meklē vīru» galveno varoni. Kā tur nokļuvāt?

– Pieteicos labprātīgi. Bija tā, ka sociālajos tīklos, stāstot, kā man iet laukos, gandrīz vai zem katra mana ieraksta kāds komentēja, ka sievietei tik smagi nav jāstrādā, un ieteica atrast vīru. Es rakstu, ka domāju par jaunu traktoru, bet man komentāros raksta – lai labāk domāju par kārtīgu vīrieti! Tad nodomāju, – ja ir tāds šovs, -ko zaudēšu, tajā piedaloties?! Šova rīkotājiem šķitu interesanta, viņi paziņoja, ka būšu 2025. gada saimniece… Interesants piedzīvojums un iespēja parādīt, kāpēc man nebija vīrieša blakus. Turklāt man tiešām bija vēlme izvēlēties potenciālu kandidātu, jo, kas zina, kā dzīvē var notikt…

– Tomēr par to bažījāties, jo lauku dzīve padara skarbu…

– Jā. Spriežot pēc sociālajiem tīkliem, tā droši vien nešķiet – tur esmu priecīga, smaidīga meitene, kas rūpējas par aitiņām. Bet aiz tā visa ir mans skarbums. Darbs uzņemšanas nodaļā un lauksaimniecībā ir mani norūdījis.

Tas mani ir veidojis tādu, kāda esmu, – ar atklātu skatu uz darbu, uz dzīvi un tajā skaitā arī uz vīriešiem. Jau šovā teicu, ka vidējais Latvijas vīrietis to skarbumu nevar pavilkt, jo viņam nepatīk, ka sieviete dominē. Tikmēr citi, skatoties šovu, saka, ka esmu vīzdegunīga un visus brāķēju, lai gan patiesībā es runāju par to, kā ir, – ka te ir jāstrādā katru dienu – esi vesels vai slims…

– Tagad šovs ir beidzies.

– Jā, viss ir safilmēts, un sēriju pēc sērijas to tagad rāda. Tāpēc arī neko vairāk nevaru stāstīt.

– Viens no šova dalībniekiem bija izteicies, ka var atklāt patiesību par Beatrisi un kā pie viņas gājis…

– Biju gatava tam, ka varu cilvēkiem nepatikt – ko saku un kā uzvedos; zināju, ka būs negatīvi komentāri, bet tas, kam es nebiju gatava, – ka manis izvēlētie kandidāti taisīs drāmas sociālajos tīklos. Nezinu, vai tā bija viņu vēlme sevi popularizēt vai kas cits, bet man tas nešķita pieņemami.

Bet – šovs ir šovs. Nedaudz žēl, ka tik daudz materiāla tika safilmēts, bet sērijas ir īsas un daudz tiek izgriezts, turklāt tieši tas, kas skatītājam palīdzētu saprast, kāpēc vienus puišus aizsūtu mājās, bet citus – izvēlos.

– Vienīgais labums, ka jūsu aitām un govīm ir pilnīgi vienalga, esat vai neesat šovā.

– Tas gan. Ka tikai barība un kārtīga kūts…

– Ja būtu iespēja un aicinātu, vēl kādreiz šovā piedalītos?

– Diez vai, bet piedzīvojums tas bija.

Vairāki rezerves varianti

– Pat ja kādreiz ar lauksaimniecību kaut kas atgadītos, jums ir vēl vismaz divas profesijas, kurās varat strādāt.

– Jā, bet ar to vien jau nebija diezgan. Kad sāku rakstīt projektus, bija nepieciešama lauksaimnieka izglītība. Vienam projektam pietika ar to, ka attālināti biju apguvusi lauksaimniecības pamatus un saņēmusi apliecību, taču jauno lauksaimnieku projektiem vajadzēja profesionālo vai augstāko izglītību, un tad nu Saulaines tehnikumā pabeidzu augkopības tehniķus. Tagad esmu arī par bioloģisko lauksaimniecību mācījusies…

– Šobrīd zināšanu pietiek, lai tiktu galā ar ganāmpulku?

– Pietiek. Esmu ieguvusi pieredzi, un interneta laikmetā, ja zini angļu valodu, vari mācīties no ārzemju aitkopjiem. Ir atvērti cilvēki, kas dalās ar sava darba pieredzi, kas iegūta vairākās paaudzēs. Gribētu reiz pabūt šādā saimniecībā… Zinu, ka Jauno zemnieku klubs organizē braucienus arī uz ārzemēm, bet – ja ir saimniecība, ja ir dežūras slimnīcā, – kad kaut kur braukt?!

– Jums ir, kas palīdz?

– Jā, tētis palīdz. Pirms dežūras salieku barību, ūdeni, lai varu atstāt saimniecību uz 24 stundām. Ziemā, kad dzimst jēri, tas ir sarežģītāk, bet esmu salikusi kameras, lai brīvā mirklī attālināti varu apskatīties, kas kūtī notiek, arī naktī. Ja kāda aita sāk dzemdēt, ziņoju tēvam. – Kurā brīdī kļuvāt par māsu palīgu?

– Tas viss notika paralēli. Bija sajūta, ka ir vajadzīgs vēl kaut kas, un izmācījos. Tagad varu teikt, ka abi šie darbi mani pievelk, lai gan tie ir vienlīdz smagi un grūti – gan strādāt ar cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Un kā vienā, tā otrā vietā neviena diena neatkārtojas -tu nekad nezini, kāda būs dežūra un kādi pacienti, un – kāda būs diena saimniecībā; vai ar aitām viss būs kārtībā, vai laika apstākļi neietekmēs…

– Tā ir bijis?

– Jā. Pagājušā gada maijā lielgraudu krusa sadauzīja visus jumtus – mājai, kūtij. Tajā brīdi nodomāju: par ko mums tas?! Mēs ar tēti tik smagi katru dienu strādājam, krājam naudu, lai varam saimniecību uzturēt, bet notiek, kā notiek…

– Atbalsts bija?

– Nē. Sākumā pagasts solīja, pat priekšnieks atbrauca visu sabildēt, bet beigās sapratu, ka nekas nebūs… Piedāvāja atcelt zemes nodokli – 200 eiro, par ko sanākšot 30 «Onduline» jumta loksnes, bet… Mums tikko tādu jumtu sadauzīja, tāpēc pat netaisījos tādu likt vēlreiz. Ziniet, ja tu kā tāds lūdzējs stāvi un neko nesagaidi, tas nav patīkami… Un tad ar pašu, radinieku un sociālo tīklu sekotāju atbalstu jumtus nomainījām – vēl šovasar to darījām.

– Ēkas nebija apdrošinātas?

– Nebija, bet tagad to darīsim. Toreiz interesējos Lauku atbalsta dienestā, bet izrādījās, ka tajā krusas mākonī tikai mēs un vieni kaimiņi bija trāpījuši, bet citi pat neko nebija nojautuši. Tā kā šādas stihijas mūs piemeklē arvien biežāk, valstij būtu jādomā par atbalsta sistēmu.

– Lopiem nekas nenotika?

– Pāris vistas bija nosistas. Turklāt tāpat neko nevarētu izdarīt, jo viss notika tik ātri – vienā brīdī no Sēmes puses nāca tumšs mākonis, bet otrā tik pamanīju – it kā dīķī kāds mestu akmeņus, tik lielas bija šļakatas. Domāju, ka varēšu pa pļavu lasīt beigtos jērus, bet, par laimi, ar aitām viss bija kārtībā.

– Jūs nebaida atbildība, ko šāda saimniecība uzliek?

– Nē. Tā ir dzīves jēga, ja vari būt par kaut ko atbildīgs. Lai vai cik slima būšu, celšos un strādāšu. Nav citu variantu.

Gandarījums un pārsteigums

– Kāda bija sajūta, uzzinot, ka esat šī gada konkursa «Sējējs» uzvarētāja nominācijā «Jaunā veiksmīgā zemniece»?

– Biju ļoti, ļoti pārsteigta! Atceros, bija vasara, braucu «Belarus» traktorā un pļāvu zāli. Bija ļoti karsts, liels troksnis un telefonā zvanīja svešs numurs. Teica, ka zvana no Jauno zemnieku kluba, kas vēlas mani pieteikt konkursā «Sējējs». Teicu “jā” un turpināju pļaut. Gan nobrīnījos, kāpēc mani, jo domāju, ka konkurss ir ar graudkopību saistīts – kā jau «Sējējs». Pēc tam viss pieklusa. Pēc mēneša, kad atkal sēžu traktorā, zvana.

Tagad no Zemkopības ministrijas un prasa, vai zinu, ka esmu nominēta un ka viņi grib apskatīties saimniecību. Atbrauca kādi pieci cilvēki – no Zemkopības ministrijas, Lauku atbalsta dienesta, Lauku konsultāciju un izglītības centra; bijām pie aitām, govīm, runājāmies. Teica, ka būs ielūgums uz apbalvošanu un balli. Nodomāju, ka vismaz tikšu uz balli… Pēc tam bija balsošana internetā, kur redzēju, ka krietni atpalieku, bet saņēmu ziņu, ka esmu uzvarējusi.

Zvanīju, vaicāju, vai nav kaut kas sajaukts… Vēl palūdza atsūtīt rekvizītus, lai var ieskaitīt naudas balvu. Nodomāju – nu būs kādi 100 eiro, bet izrādījās – 3000!… Tad gan paliku uz pauzes… Kad tu dzīvē kaut kam tādam vismazāk gatavojies un uz ko tādu vismazāk ceri, kāds no augšas atsūta ko tādu!…

– Nu ir nauda ārzemju ceļojumam…

– Tiklīdz man to paziņoja, izlēmu Pūrē pirkt divas Hereford šķirnes teles. Vienmēr esmu tās vēlējusies, bet visu laiku bija citas vajadzības -te saimniecības ēkai vajadzēja jaunus logus, jaunu jumtu šķūnim, un nauda aizgāja kam citam… Un, kad uzzināju par naudas balvu, uzreiz bija skaidrs, kam to tērēšu. Tāda jau ir tā lauksaimniecība – it kā tu dari un dari, bet, kā nauda ienāk kontā, tā uzreiz jāiegulda.

Šis foto ar Beatrisi un viņas kolēģēm tapa 2024. gada Vecgada vakarā. Tovakar palīdzību pacientiem sniedza māsas palīgs Beatrise Laimdota Pastare, māsa Žanna Černišova, ārsta palīgs Viktorija Ardinska, ārste Līga Lielmane un māsas palīgs Anna Šteina

25. oktobrī tika pasludināti Zemkopības ministrijas konkursa «Sējējs 2025» laureāti. Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča sveicienus saņēma arī novadniece Beatrise Laimdota Pastare