Jauns, uzņēmīgs, zinošs, visnotaļ ambiciozs, pašpārliecināts, drosmīgs, pamatīgs un stabils, savas zemes patriots un saimnieks – tāds ir Ērģemes pagasta zemnieku saimniecības “Lejasciņi” jaunais saimnieks Kristaps Sula. Noteikti jāpiemin, ka Kristapa vectēvs ir godājamais lauksaimnieks un saimniecības pamatlicējs Vilis Jansons, kurš vadības grožus uzticējis mazdēlam.

Atklāti sakot, Kristapu uz sarunu aicinājām jau pavasarī, jo viņš bija “Ziemeļlatvijas” abonēšanas kampaņas loterijas laimētājs. Viņš laimēja 100 eiro lielu laimestu sava izraudzītā ceļojuma apmaksai. Vēl gan Kristaps nekur nav aizceļojis, bet to drīzumā darīs. Vēl tikai jāizvēlas starp trim galamērķiem. Ērģemietis atklāj, ka viņu joprojām neliekot mierā Arābu Emirāti, jo gribas redzēt, kā tas ir, ja cilvēkam ir viss, kāda ir viņa vērtību skala, līdz kādam mērķim viņš ir gatavs iet.

Taču sarunu nevarējām publicēt, jo Kristaps piekrita kandidēt Valkas novada pašvaldības vēlēšanās no partijas “Vienotība”, “Latvijas Zemnieku savienība” apvienotā saraksta. Vietējie vēlētāji viņam uzticējās, un nu viņš ir arī novada deputāts un darbojas novada attīstībai svarīgās Finanšu un Saimniecisko lietu komitejās. Taču ir vēl viens nozīmīgs iemesls, kāpēc Kristaps izpelnījies būt intervijas varonis. Proti, oktobrī 24 gadus vecais lauksaimnieks saņēma Zemkopības ministrijas rīkotā konkursa “Sējējs” lielo balvu un titulu “Jaunais veiksmīgais zemnieks 2017”. Šim apbalvojumam Kristapu izvirzīja Jauno zemnieku klubs, kurā arī pats aktīvi darbojas.

“Lejasciņos” viesojāmies saulainā oktobra dienā. Kristaps kā īsts mājastēvs mūs sagaidīja pie iekurta kamīna ar vecmammas Rasmas ceptām maizītēm un karstu kafiju. Tāpat savulaik mūs sagaidīja Kristapa vectēvs Vilis, un jau pašā sākumā top skaidrs, ka šis jaunais cilvēks ir audzināts kārtīgā latviešu ģimenē, jo viesmīlība viņam nav sveša lieta. Arī humora izjūta. Interesējāmies, vai Kristaps negribētu piedalīties TV šovā “Saimnieks meklē sievu” kas pašlaik skatāms televīzijā. Viņš šo ideju noraida, skaidrojot, ka tādas lietas nav priekš viņa.

“Man patīk dzīvē satikt cilvēkus, nevis kaut ko darīt piespiedu kārtā. Iepazīties, lai neko par mani pirms tam nezina. Šovā viss ir tik uzspēlēts, cik esmu redzējis reklāmās,” atklāj jaunais zemnieks.

– Kristap, vai mūsdienās jauniem cilvēkiem ir problēma iepazīties, satikties un izveidot ģimeni?

– Domāju, ka tā ir problēma. Mūsdienu tehnoloģijas – tas ir labi, bet tas visu sarežģī. Pazūd cilvēciskais kontakts. Virtuālajā vidē visi var būt bravūrīgi un neteikt patiesību. Savukārt, kad satiekas, vispār nemāk sarunāties. Man šķiet, tas ir pats trakākais, kas mūsdienās var būt, – cilvēki vairs neprot sarunāties. Ikdienā daudz pārvietojos ar auto un man nav laika atbildēt uz telefona īsziņām vai nepārtraukti skatīties ekrānā. Labāk sarunājos vai nu pa telefonu, vai klātienē.

– Kā tu vērtē iekļūšanu novada deputāta godā? Vai tas tev netraucē ikdienas darbā?

– Nē, netraucē. Pašlaik man tas šķiet ļoti interesanti. Pagaidām vēl joprojām mācos. Darbojoties Finanšu un Saimniecisko lietu komitejās, man ir dota iespēja spriest un ietekmēt svarīgas lietas. Uzskatu, ja dzīve piespēlējusi šādu iespēju, tad tas ir jāizmanto. Mūsdienās ir otrādi, visi riņķī apkārt bļauj, bet, kad jārunā atklāti, klusē. Vai arī, ja kāds izdara tā, kā nav domājis vairākums, tad ņemas aprunāt. Man kā sava novada patriotam ir svarīga Ērģemes pagasta attīstība. Te esmu dzīvojis līdz šim un nav divu domu – te arī palikšu. Man pilsētas dzīve nepatīk. Protams, nekad nesaki nekad, dzīvē var visādi gadīties, tomēr man sirdij tuva ir lauku romantika, kad varu iziet savā pagalmā un nav jāuztraucas, ka kaimiņi vēros un aprunās.

Saplānojot laiku, paspēju gan uz komitejas, gan domes sēdēm. Vienu brīdi man bija apņemšanās, ka neizlaidīšu nevienu sēdi, bet šogad ražas novākšanas laikapstākļi tomēr piespieda mainīt apņemšanos. Lai kā nebūtu, mana prioritāte ir darbs saimniecībā.

– Vai Valkas novada domē ir opozīcija?

– Es teiktu, ka ir. Opozicionāru ir maz, bet viedoklis viņiem ir. Es neteiktu, ka nepareizs. Ir lietas, kur piekrītu. Dažreiz lietas tiešām vajag darīt savādāk. Protams, novada domē ir iestrādes un lielākoties visi zina, kāds būs tālāko notikumu scenārijs. Kādreiz vajag uzmanīgi paskatīties apkārt un noriskēt izdarīt savādāk. Domāju, ka līdz šim novada dome salīdzinoši maz ir darījusi pagastu izaugsmei. Piešķiram naudu tautastērpu iegādei, kas arī ir vajadzīgi, bet nedomājam par attīstību. Diemžēl tā tas ir, ka ļoti daudz līdzekļu tiek novirzīti Valkas attīstībai. Man gribas to mainīt. Prasās šīm pagastu lietām pieiet ar saimnieciskāku skatu. Man jau ir dažas idejas, kā varētu mainīt pagasta infrastruktūras uzturēšanas kārtību. Tās prezentēšu novembra Saimniecisko lietu komitejas sēdē.

Tas ir īstais laiks, lai sāktu plānot nākamā gada darbus un naudas sadalījumu. Pagaidām tas ir neparedzams.

Pagaidām vēl mēģinu saprast, kā tas process notiek. Šogad kā deputāts biju nepatīkami pārsteigts, kā uzkopj pagasta ceļus. Visi atrunājas ar naudas trūkumu, bet es uzskatu, ka nav bezizejas. Vienmēr var atrast risinājumu. Protams, nevar skriet ar pieri sienā, bet, ja meklē, var atrast visu. Arī novada domes budžeta tēriņu paradumi ir jāmaina.

– Vai tu esi gatavs pieņemt tādu simulāciju – balsot pret valdošās koalīcijas lēmumu un pieņemt opozīcijas lēmumu?

– Es pieļauju, kājā. Nekad nebalsošu pret savu sirdsapziņu un pārliecību. Man savi uzskati ir ļoti svarīgi, un gribu aiziet gulēt ar tīru sirdsapziņu. Arī darbā saimniecībā man nepatīk, ka esmu kādam parādā. Ja sarunājam, tad izdarām līdz galam.

– Spēlējamies tālāk. Ja tev kādreiz piedāvās vadīt Valkas novada domi?

– Man politika interesē, bet ne tik ļoti, lai es tur būtu ikdienā. Man tomēr vairāk interesē biznesa vide.

– Kā tev šķiet, vai pašvaldības vadītājs Vents Armands Krauklis alkst pēc tavām idejām vai tomēr ir tāds vadītājs, kas paļaujas tikai uz savu pārliecību?

– Viņš ieklausās, bet pagaidām, tāpat kā es, skatās un vērtē jaunās domes darbu. Nu nevar tā, ka zaļš “gurķis” sāk skaļi runāt un darīt un uzreiz visi darīs tāpat. Tā dzīvē nenotiek. Deputātiem jāpieņem nopietni lēmumi.

– Tu saimnieko vecvecāku iekoptā un izlolotā saimniecībā. Vai nav sarežģīti, jo, zini, kā saimniekoja vectēvs. Iespējams, viņš tevi ik uz soļa mēģina pamācīt? Vai jums nepastāv paaudžu konflikts?

– O, jā, vectēvs man ir kārtīgs saimnieks un skolotājs. Joprojām abi ar vecmammu grib saimniekot. Saimniecības pārņemšana notika tāpēc, ka mūsdienās lauksaimniekiem ļoti daudz ir pašiem jāpiedalās dažādos semināros, daudz jāpārvietojas ar automašīnu. Apgūstot Eiropas Savienības struktūrfondu piešķirtās naudas, startēju kā jaunais zemnieks. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc vectēvs man uzticēja saimniecības stūri. Jau no skolas sola esmu gājis viņam visur līdzi un mācījies laukkopja gudrības. Un kas ir interesanti, joprojām man dzīvošana un strādāšana laukos nav apnikusi nevienu dienu. Atklāti sakot, lauksaimnieks – tas nav darbs, tā ir diagnoze. Kurš normāls cilvēks, neskatoties pat uz draņķīgiem laikapstākļiem, sešos no rīta jau ir uz lauka un vakarā vienpadsmitos vēl ir uz lauka. Mums ir daudz darāmā – šogad platību maksājumiem bija pieteikti 406 hektāri zemes. No tiem 10 hektāri ir pļavas. Saimniecībā audzējam dažādas kultūras – griķus, āboliņu, kviešus, auzas un rudzus. Galvenokārt jau nodarbojamies ar kviešu un miežu audzēšanu. Kas attiecas uz paaudžu konfliktu, būšu godīgs – sākumā bija grūti. Situācija saimniecībā krasi mainījās, jo katram ir savs vadīšanas stils un pieeja lietām. Loģiski, ka vectēvam bija grūti, jo viņš ilgus gadus bija pieradis pie viena mehānisma, kā tas darbojās, un te pēkšņi viss mainās. Pieļauju, ka pirmajā saimniekošanas gadā gan vectēvam, gan arī man bija interesanti, jo, iespējams, viņš darītu savādāk, bet galarezultāts bija ļoti labs.

– Šogad lauksaimniekiem dabas untumi neļāva no lauka novākt izaudzēto. Vai jums izdevās novākt visu labību vai tomēr daļu izaudzētā vajadzēja atstāt uz lauka?

– Aprēķinot procentuāli, uz lauka palika desmit procenti labības. Tie nav paši lielākie zaudējumi, kā varēja būt. Vienu brīdi izskatījās, ka varētu palikt vairāk nekā 20 procenti nenovāktas labības. Šogad gandrīz viss graudu vākums der tikai lopbarības graudiem. Pirmajā nedēļā novāktā raža derēja pārtikai. Graudu ražības ziņā viss bija kārtībā, bet ilgstošās lietavas sabojāja graudu kvalitātes rādītājus. Atklāti sakot, gads graudkopjiem bija labvēlīgs – tas iedeva visu, tikai atņēma iespēju novākt ražu. Pārāk īsā laika periodā vajadzēja paspēt, bet diemžēl daudzi zemnieki nepaspēja dažādu apstākļu dēļ. Man patika, kā viens kaimiņš, kurš ikdienā dzīvo Rīgā, atbraucot nedēļas nogalēs uz laukiem, brīnījās, kā vispār lauksaimnieki ražas novākšanas sezonā kaut ko izdarīja. Loģiski, ja iekavējās ražas novākšana, līdz ar to aizkavējās arī ziemāju sēja, jo lauki bija aizņemti. Šogad sasniedzām nelielu savas saimniecības rekordiņu – 140 hektārus apsējām trīsarpus dienās. Arī septembrī atvasara bija tikai vienu nedēļu. Paldies manai komandai – pieciem darbiniekiem, mēs septembrī šajā laikā izdarījām ļoti daudz. Jāatzīst, šodien laukos atrast kārtīgus strādniekus ir grūti, tāpēc esam ģimenes uzņēmums – saimniekoju kopā ar 21 gadu veco brāli Ģirtu, tēti Zinti, mammu Inesi, brālēnu, kas ir praksē, un brāļa klasesbiedru. Visi labi zināmi cilvēki, kuriem var uzticēties. “Sējēja” balva nepienākas tikai man. Liels nopelns ir arī brālim, kurš studē Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē. Viņam ir izteikta tehniskā domāšana, un brālis ir lielisks otrais komandas partneris aiz vadītāja. Mēs viens otru papildinām. Mums visiem ir viens mērķis – mēs gribam dzīvot savādāk. Lai tā dzīvotu, ir jādara lietas ārpus savas komforta zonas. Atklāti sakot, negribas tā, lai visu dzīvi būtu tikai smags darbs. Gribas kaut kad baudīt arī sava darba augļus. Lielākā saimnieku problēma ir nerēķināšanās ar savu laiku. Uz priekšdienām plānoju nodarbināt vēl vienu cilvēku, jo darba apjomi palielinās. Domājot par nākotni, saimniecības attīstībai iecerētas vēl dažas papildu lietas. Mums pieder meži. Pašlaik ir iespēja izmantot Eiropas struktūrfondus uz mežu nozari. To arī darām. Pagaidām līdzekļus ieguldām mežu labiekārtošanā – jaunaudžu kopšanā.

Ir tāda laba programma, kas saucas “Neproduktīvo mežaudžu nomaiņa”. Piemēram, man mežos aug baltalksnis. Diemžēl tā nav perspektīva koksne, tāpēc jādomā izdevīgāki varianti, kas nākotnē nestu peļņu. Esmu cilvēks, kas daudz strādā ar skaitļiem.

– Tu saki – ir tāda laba programma. Kur tu uzzini informāciju? Vai ir kāda institūcija, kas tev palīdz?

– Vienmēr saku, ka man ir paveicies ar cilvēkiem, kas ir apkārt, jo vienmēr kāds īstajā brīdī iedod padomu. Taču jāatzīst, ka sev vajadzīgo informāciju iegūstu no interneta, regulāri apmeklējot Lauku atbalsta dienesta mājaslapu. Nebaidos daudz runāties ar līdzīgiem zemes kopējiem, jo mūsdienās vadītājam gribot negribot ir jāprot komunicēt. Ņemu vērā teicienu -tad, kad lietas uzzina publiskajā telpā, zemniekam bieži vien tas ir jau par vēlu. Mums jābūt vismaz pussolīti priekšā arī informācijas iegūšanā.

– Braucot uz “Lejasciņiem”, nevar nepamanīt jaunu būvi – kalti. Pastāsti par to, jo pavisam netālu atrodas vēl viena kalte, kuru izmanto vietējais zemnieku kooperatīvs.

– Jā, šogad ekspluatācijā nodevām pilnīgi jaunu kalti. Būvniecību uzsākām pagājušajā gadā. Protams, bija arī aizķeršanās. Šis objekts ir vienreizējs, jo Latvijā tāda nav. Tas ir somu projekts ar ļoti interesantu izpildījumu. Kaltes sienas, kas ir redzamas, ir 12 graudu bunkuri, bet pašā centrā atrodas kalte. Man kalte uztaisīta tā, ka graudi paši birst. Ražas pieņemšanas laikā darbiniekam ir jābūt uz vietas, bet uz nakti visu droši var atstāt automātikas pārziņā. Kompleksu var apkalpot viens cilvēks. Ieceri par savu kalti lolojām jau vismaz pirms trīs četriem gadiem. Sākot interesēties par šīm lietām, man bija skaidrs, ka gribam tā saucamo porcijkalti. Skatījāmies, kādi piegādātāji ir tuvumā, jo servisam ir ļoti svarīga nozīme. Jauno kalti šogad apskatīja zemkopības ministrs Dūklavs. Arī iegūstot “Sējēja” titulu “Jaunais veiksmīgais zemnieks”, cilvēki interesējas par manām saimniekošanas metodēm, tāpēc daudzi ierodas apmainīties pieredzē, pie tā paša arī izpētīt jaunās kaltes darbības principus. Smejos, ka tā es nodrošinu kaltes piegādātājiem un būvētajiem darbu ilgākam laikam, jo lauksaimniekiem ir interese par šo būvi. Šis gads pierādīja, ja saimniecībā ir sava kalte, vari pats plānot darbus un koriģēt savu laiku. Arī virzoties uz savu mērķi – sertificētu sēklkopību -, sava kalte ir svarīgs nosacījums šī mērķa sasniegšanā. Proti, no “Lejasciņu” saimniecības varēs iegādāties sēklas materiālu ar garantiju par graudu dīdzību, tīrību un citiem svarīgiem parametriem. Vecajā kaltē, kurā bijām līdzīpašnieki, nevarējām nodrošināt nepieciešamos nosacījumus sertifikāta iegūšanai.

– Atklāti sakot, savos 24 gados tev jau ir pamatīgas lauksaimnieka gudrības. Tu šīs zināšanas ieguvi mācoties Lauksaimniecības universitātē Jelgavā? Vai tā tomēr ir tava iegūtā pieredze.

– Es teiktu, ka tomēr tā ir pieredze. Personīgi man augstskola deva apstiprinājumu lietām. Loģiski, nekad visu nevar zināt un nav arī jāzina. Man pašam ir ļoti interesanti, jo graudkopības nozare nepārtraukti mainās. Tehnoloģijas mainās, klāt nāk jauni produkti, tāpēc tas ir interesanti.

– Būsim godīgi, tu, salīdzinot ar bijušā Valkas rajona zināmākajiem graudu audzētājiem – trikātiešiem Rihardu Circeni un Zentu Gulbi, Smiltenes puses zemkopi Ivaru Ādamsonu -, esi vēl tāds zaļš “gurķis”. Vai šie pieredzējušie lauksaimnieki ir tagad bijuši pie tevis?

– Zinu šos cilvēkus un viņu saimniekošanas metodes. Esmu viesojies Riharda Circeņa zemnieku saimniecībā, kur sev guvu apstiprinājumu, ka saimniecībā ir nepieciešama jaunā kalte. Viņam jau ir šāda kalte, tikai ar citu kompleksa būtību – mazliet pārveidota, bet mūsu kalte ir izteikts somu projekts. Somu rūpnīcas pārstāvji paši atbraukuši uz saimniecību bija patīkami pārsteigti par gala rezultātu.

– Vai darbs tev ir galvenais dzīvē?

– Šobrīd, jā. Man ir mērķis ar laiku uzbūvēt uzņēmumu, nevis pastāvēt tikai kā zemnieku saimniecībai. Jaunajam uzņēmumam būtu vairākas nozares ar nozaru vadītājiem, kas būs atbildīgi par savām konkrētām lietām. Uzņēmumā strādās darbinieki, kuriem būs iespēja labi nopelnīt. Personīgi mani aizrauj darba organizācija, lai viss notiktu un, sasniedzot 40 gadu vecumu, varētu baudīt dzīvi.

Šis ģimenes fotouzņēmums tapis kāda svētku reizē, kad vecmammai Rasmai svinēta apaļa jubileja; Kristaps (otrajā rindā pirmais no labās blakus vectēvam Vilim).

Jaunais zemkopis, Valkas novada domes deputāts Kristaps Sula ir laikraksta “Ziemeļlatvija” abonents. Šogad abonēšanas kampaņā viņš laimēja 100 eiro sava sapņa ceļojuma īstenošanai. Balvu viņam pasniedz redakcijas administratore Anita Kopštāle.

Balvas “Sējējs” laureāts Ērģemes pagasta zemnieku saimniecības “Lejasciņi” jaunais īpašnieks Kristaps Sula uzskata, ka lielāka lauksaimnieku problēma ir nerēķināšanās ar savu laiku.

 

Avots: laikraksts “Ziemeļlatvija” (10.11.2017.), Inga Karpova