Nu jau teju pirms divām nedēļām, 4. augustā, konkursa “Sējējs” vērtēšanas komisija viesojās zemnieku saimniecībā “Geidās”, lai tuvāk iepazītos ar 307. jeb Džūkstes mazpulku, ko vada Gundega Jēkabsone. Mazpulks šogad svin savu 20. dzimšanas dienu, un tā pārstāvji prezentācijā komisijai stāstīja gan par savas mazās kopienas vēsturi, gan aktuālajiem projektiem. Tāpat tika runāts par mazpulku kustības nozīmi plašākā mērogā – kā tiek stiprināta piederība organizācijai, bet vēl jo vairāk – savai zemei.

Ne bez sekām…

Žūrijas komisiju un tās vadītāju Ilzi Kļavu (biedrības “Latvijas mazpulki” padomes priekšsēdētāja vietniece) “Geidās” sagaidīja plaša mazpulcēnu atbalsta komanda. Lai noklausītos, kā bērni stāsta par paveiktajiem darītiem, bija ieradušās arī mammas, kuras iespējušas atrast brīvu brīdi darba dienas rītā, G. Jēkabsone atzīst, ka vecāku loma ir nepārvērtējama, jo, ja bērns nejūt atbalstu vai nesaņem palīdzību īstajā brīdī, piemēram, kad izvēlētais audzējamais materiāls sāk pēkšņi nīkuļot, nereti sākotnējais “jaunā lauksaimnieka” entuziasms mēdzot tomēr apsīkt. Tajā pašā laikā būt piederīgam mazpulcēniem var būt arī ģimenes tradīcija. Kā piemērs ir trīs māsas Mukānes, ko šajā reizē pārstāvēja mazpulcēnu vecbiedre – Dita Mukane. Kaut pamatdarbā tomēr izvēlēts cits ceļš, nevis lauksaimniecība, kādreiz, jau pirms 20 gadiem, ieliktie pamati tomēr vēl arvien ir ar savu svaru. Kaut vai, stāsta Dita, nostiprinājusies pārliecība, ka praktiski nav “nepaveicamu darbu”. Un, ja reiz spēts organizēt Vislatvijas mazpulku nometni Džūkstē, tad arī mākslas instalāciju vari uzmeistarot tieši tādu, kādu esi iepriekš iedomājies, nevis – kāda “nu sanāks”. Jāatgādina, ka Dita līdz šim ir bijusi Tukuma Mākslas skolas direktora vietniece. Viņa zina stāstīt, ka interese par dažādām jaunām tehnikām, ko pielietot kaut vai mazdārziņos, arī ar laiku nekur nepazūd. G. Jēkabsone pat smejas, ka Romāna Bargā (šobrīd Nacionālā teātra aktiera) kādreiz marinētos gurķus Džūkstē, kad viņš vēl bija aktīvs mazpulcēns, atceras vēl šodien…

Savukārt vēl viens vecbiedrs Rolands Jēkabsons šoreiz stāstīja, kā, pateicoties mazpulku kustībai, ir smēlies pieredzi dažādos lauksaimniecības un citos jautājumos ārpus valsts robežām. Un, kas ne mazsvarīgi, tur iegūtais – zināšanas, prakse – tiek atvests atpakaļ uz Latviju, kas mūsdienās jauniem cilvēkiem un situācijā ar tik atvērtām robežām, nemaz nav tik pašsaprotami.

Kā vēl atpazīt mazpulcēnus? Viņi iemācās sarunāties, stāstīt par saviem darbiem, veidot prezentācijas, jo savi projekti ir ik gadu jāaizstāv atkal no jauna.

Savienot teoriju ar praksi

Arī šajā reizē, kā pēc bērnu un jauniešu uzstāšanās uzsvēra žūrijas locekļi, ir redzams, kā palēnām un pamazām mazpulcēni iemācās raiti pastāstīt par savu darbu. Mikuss Āboliņš, kurš, kā pats saka, mazpulkos darbojas jau otro gadu, šoreiz ticis pie tomātu ražas, tomēr, lai ko vairāk par to pastāstītu, vēl bija nepieciešams arī vadītājas atbalsts. Savukārt Elīnai Grasmanei jau ir deviņu gadu pieredze mazpulkos, un šogad viņa sākusi darboties arī “Rīgas klubiņā”, kas apvieno brīvprātīgos, galvaspilsētā studējošos jauniešus. Pirmais viņas projekts bijis par jūrascūciņu kopšanu, kam sekoja dažādu kultūru audzēšana, tomēr laika gaitā izkristalizējies, ka visvairāk meiteni interesē tieši uzņēmējdarbība. Arī šoreiz viņa demonstrēja savu šobrīd aktuālo nodarbošanos – rotu jeb, precīzāk, auskariņu veidošanu. Vēl savus darbus prezentēja Loreta Misiņa, Gustavs Bērziņš, Enija Krauja un Dagnija Žagare, kura neslēpa, ka pirmie mēģinājumi audzēšanā bijuši neveiksmīgi arbūzi un melones sapuvušas, tādēļ pievērsusies kam mazāk eksotiskam – sīpoliem.

Šalotes sīpoli, ko īsi pirms žūrijas komisijas viesošanās bērni paši novākuši, šogad arī nav padevušies tik lieli, kā varbūt gribētos. Taču tiem tūlīt tika atrasts lielisks pielietojums, proti, klātesošie tika cienāti ar svaigi iemarinētiem sīpoliņiem, kā arī sīpolmaizi, ko apkārtējie nebeidza vien slavēt. Tāpat bija iespēja nogaršot pašgatavotus kartupeļu un biešu čipsus. Jāpiebilst, ka šajās dienās Džūkstes mazpulcēniem “Geidās” norisinājās arī ikgadējā nometne, kur organizatoriskā puse, piemēram, ēst gatavošana, kā uzsvēra G. Jēkabsone, lielā mērā uzticēta pašiem jauniešiem. Protams, ir arī savi izglītojošie nometnes elementi, piemēram, pētīt dzīvās radības lauku sētā, ko dabas pētnieki atzinuši par šī gada simbolu jeb gada dzīvotni.

Tas, ka džūksteniekiem vispār ir iespēja regulāri pabūt īstā lauku saimniecībā, ir papildu priekšrocība, jau pēc oficiālās prezentācijas atzina mazpulku organizācijas pārstāve Ilze Jukņēviča. Pirmkārt, tādēļ, ka ir šāda vieta, kur visiem satikties un darboties arī ārpus skolas laika. Otrkārt, pateicoties G. Jēkabsones praksē pārbaudītājām zināšanām un arī veidotajiem mācību materiāliem, darbs sokas raitāk ne tikai Džūkstes mazpulkā, bet arī plašākos mērogos, piemēram, bieži vien pie “Geidu” saimnieces konsultējas, kad jāizlemj, kādu kultūru šajā gadā mazpulcēni audzēs – vai nebūs par grūtu.

****

Jāpiebilst, ka pati “Geidu” saimniecība šogad arī ir pieteikta konkursam “Sējējs” Bioloģisko lauku saimniecību grupā, un par to lasiet, kādā no nākamajām laikraksta numuriem.

Avots: laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” (15.08.2017.), Liene Trēde