Lauksaimnieku tikšanās reizēs, kad pārrunā Leader programmas ieguvumus, nereti piemin arborista Ģirta Vitkovska īstenotus projektus. Ne velti, jo viņš par šīs atbalsta programmas iespēju izmantošanu pērn kļuva par konkursa Sējējs laureātu.

Kad zvanu viņam, lai vienotos par intervijas laiku, Ģirts saka: strādā Rīgā, bet drīzumā būs darīšanās Saldū.

Lai citi nekāptu pāri

Dažos gados uzņēmums izaudzis no diviem cilvēkiem (labu laiku Ģirts strādāja kopā ar palīgu) līdz sešiem darbiniekiem šovasar. Patlaban viņa komandā ir pieci cilvēki, trijiem ir arborista izglītība, un viens no diviem palīgiem februārī Bulduros sāks mācīties par arboristu (pēc Priekuļu tehnikuma Ērgļu filiāles likvidēšanas, kur mācījās kokkopji, šī specialitāte pārcelta uz Bulduriem).

Jaunais uzņēmējs spriež, ka arboristu skaits Latvijā varbūt ir pietiekams, bet vajadzīgi izglītoti darbinieki, kuri saprot, ko un kāpēc dara. “Tagad par arboristu sevi dēvē katrs, kam nav slinkums uzkāpt kokā un kaut ko nozāģēt, tādēļ šī pakalpojuma tirgus kļūst aizvien piesātinātāks. Bet, kuri grib strādāt ilglaicīgi un nopietni, domā par izaugsmi.

Ja mēs būtu palikuši divatā ar palīgu, kā bija pirmajā gadā, konkurēt ar augošiem uzņēmumiem kļūtu aizvien grūtāk, citi spēcīgāki sāktu kāpt pāri. Kad esam pieci, varam izpildīt apjomīgus pasūtījumus. Visiem darbiniekiem ir sagādāts ekipējums, darba apģērbs, instrumenti, ir tehnika, un klientu skaits ir lielāks nekā bija sākumā. Nu jau var sacīt, ka esam izcīnījuši vietu zem saules.”

Arborists atzīst, ka trīs gados apguvis vērtīgas dzīves mācības, kā vadīt komandu, plānot darbus, arī vairāk uzticēties citiem. Esot bijušas arī smagas pārdomas, ko labu laiku nācās sagremot, lai secinātu, ka dzīvē tā notiek. Mainījušies darbinieki, vieni aizgājuši, citi atnākuši. “Esmu sapratis, ka nevajag par jebkuru cenu aizkavēt cilvēku, kurš vēlas aiziet no darba, jo tāds ir viņa lēmums,” Ģirts par piemēru min vienu no dzīves skolas atziņām. Tagad viņš zina, ka cilvēkiem vajag uzticēties un, ja kādu dienu nevar strādāt kopā ar vīriem, paļaujas, ka būs labi izdarīts. “Darbinieki mani atraduši paši, neesmu meklējis. Ja grib, lai pamēģina, vai interesē un patīk. Ja apmierināti, mudinu mācīties par arboristu.”

Paliek klaja vieta

Uzņēmums audzis ne tikai skaitliski, bet arī tehniski. Jaunākā iekārta ir šoruden nopirktais šķeldotājs. Līdz tam nozāģētos zarus krāva piekabītē, zāģēja ar motorzāģi, bet bija sarežģīti un neproduktīvi, pat bīstami. Tagad atliek zarus padot šķeldotājā, kam ir 45 zirgspēku motors un spēj sagrauzt līdz 16 centimetru resnus zarus. Šķeldu vai nu atstāj klientam, ja viņš vēlas izmantot, piemēram, mulčai, vai iepūš piekabē un aizved prom. Tuvākā biznesa iecere ir iegādāties automašīnu ar pietiekami lielu piekabi, tad zaru šķeldošanu varētu izvērst par papildu pakalpojumu, un viens cilvēks no arboristu brigādes būtu atbildīgs tikai par šo darbu.

Ģirts priecīgs, ka izdevās iegūt finansējumu celmu frēzes iegādei, par to visas saistības nokārtotas. Gadījumos, kad koks jānozāģē, ne tikai jāveido vainags, paliek klaja vieta, jo arboristi izfrēzē celmu un sakopj tā, ka tur atliek tikai iesēt zālīti vai iestādīt ko citu.

Viņš piebilst, ka nu vairs nevar pretendēt uz Leader programmas finansējumu, jo apgrozījums pārsniedzis noteikto robežu. Tādēļ automašīnu plāno iegādāties par pašu nopelnīto. Ja būs nepieciešamas vēl kādas investīcijas, izpētīs citu programmu iespējas. Arborists vissirsnīgāko pateicību velta Saldus rajona attīstības biedrībai un tās izpilddirektorei Sandrai Fridrihsonei, kura iedrošināja investēt un morāli atbalstīja sākumgados. Biznesa attīstībai palīdzēja arī konkursa Sējējs laureāta tituls, jo radās jauni klienti. Bija žēl, ka tolaik strādāja trijatā un nespēja pieņemt visus pasūtījumus. Pietrūka gan laika, gan spēka, un kādam nācās atteikt, par ko tagad Ģirtam vainas izjūta.

Patlaban strādā Rīgā, kur uzņēmumam Rīgas ūdens ir daudz sūkņu staciju, bet pie tām aug koki, kā zari reizēm sniedzas līdz dzīvojamām mājām, vai tie nokaltuši un nozāģējami, vai jāizvāc pamežs. Tā kā apjomīgai zāģēšanai nav pietiekami jaudīgas tehnikas, arboristi pieaicina palīgā firmu, kam ir traktors un liels šķeldotājs. Pašiem ar saviem instrumentiem būtu dienām ilgi un smagi jānopūlas, bet, pieaicinot citu pakalpojuma sniedzēju, izdara dažās stundās. Ģirts uzskata, ka nav saprātīgi par varītēm visu uzņemties pašiem, bet lieliem pasūtījumiem labāk meklēt papildspēkus. Sadarbībā zaudētāju nav, un pieredze rāda, ka tā atmaksājas, jo pasūtītājs apmierināts par īsā laikā labi paveikto.

Negrib būt tikai izrīkotājs

Pasūtījumi krājas arī ziemai. Ģirts prognozē, ka visvairāk būs bīstamo koku zāģēšanas. Varbūt dažās brīvākās dienās sakārtos inventāru, tehniku, lai sagatavotos nākamajai sezonai. Darbiniekiem arī jāatpūšas, jāvelta laiks ģimenei. Nesen nedēļu strādājuši Valmierā, kapos nozāģēja bīstamus kokus. Saldū to jau sākuši darīt Pilsētas kapos un jāturpina. “Ir patīkami, ka cilvēki vēlas noskaidrot, ko vajadzētu darīt, un uzticas profesionāļiem,” piebilst arborists. Gandarījums ir arī par labiem vārdiem, kad darbs pabeigts.

Konkurence Ģirtu nebiedē — lai katrs uzņēmējs atrod savus klientus. Noteicošais ir laikus labi padarīts darbs, un šo principu Ģirts uzskata par galveno savā komandā. Nesen zvanīts, lai lūgtu atļauju viņa īstenotos projektus pieteikt Eiropas konkursam. Kāpēc nē?

Ģirts spriež, ka patlaban viņa komanda ir optimālā lielumā, aktuāla ir tehnikas iegāde. Par tālākiem nākotnes plāniem būtu pāragri runāt, bet uz vietas nepalikšot. Augot darbu apjomam, jaunais uzņēmējs gan negribētu kļūt tikai par izrīkotāju un dokumentu kārtotāju. Viņam patīk būt arboristam, strādāt kopā ar citiem, bet atskaitēm un dokumentiem paliek vakara stundas. Vēl jāmācās saplānot laiku tā, lai pietiktu arī ģimenei.

KOKKOPJU KOMANDA. No kreisās Andris Celmiņš, Toms Eņģelis, Jānis Pavasaris, Jānis Sakne un Toms Kiršteins.

SALDUS PILSĒTAS KAPOS pēc bīstama koka nozāģēšanas. Trupe tik dziļa, ka caurajā celmā pietiek vietas Tomam Kiršteinam, bet neparasto skatu vēro Toms Eņģelis.

 

Avots: laikraksts “Saldus Zeme” (29.11.2018.), Tamāra Kļaviņa