Pagājušās nedēļas nogalē Jelgavā tika apbalvoti konkursa “Sējējs 2016” laureāti. Atzinību guva arī Pierīgas uzņēmumi – Ādažu novada SIA “Lat Eko Food”, Stopiņu novada SIA “Getliņi EKO” siltumnīcas un kooperatīvs “Baltijas ogu kompānija”, kurā apvienojušies Latvijā lielākie dzērveņu un krūmmelleņu audzētāji, no Salaspils.

Salaspils kā laba vieta birojam

Dzērveņu un krūmmelleņu audzētāju kooperatīvs “Baltijas ogu kompānija” par savu apmešanās vietu jau kopš 2010. gada ir izvēlējies Pierīgu – Salaspili. Kooperatīva valdes loceklis un izpilddirektors Valdis Ieviņš teic, ka Salaspili izvēlējušies pavisam vienkārša iemesla dēļ:

“Kooperatīva biedri darbojas visā Latvijā, atskaitot Kurzemi. Kad sākām meklēt vietu birojam, Salaspili izvēlējāmies divu iemeslu dēļ: pirmkārt, skatījāmies pēc vietas par sapratīgu īres maksu, jo Rīgas cenas mums, jaunam uzņēmumam, tolaik bija nesasniedzamas, otrkārt, Salaspils ir pa ceļam gan tiem, kuri brauc no Vidzemes, gan tiem, kuri brauc no Latgales un Zemgales. Turklāt te atšķirībā no Rīgas nav jāmeklē auto stāvvieta un par to jāmaksā.”

Kooperatīva vadītāja Māra Rudzāte piemin vēl kādu sakritību. “Pirmais uz Latviju krūmmellenes 1984. gadā atveda bioloģijas zinātņu doktors Armands Rupais un tās iestādīja Salaspils Botāniskajā dārzā. Man krūmmellenes parādīja bioloģijas doktors Vilnis Nollendorfa no Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta, kas arī atrodas tepat Salaspilī. Tiesa, lai šie augi aizietu tautā, 90. gados visvairāk ir darījis mūsu kooperatīva biedrs Pauls Kantāns no Valmieras puses,” viņa skaidro.

Kāpēc nodibinājām kooperatīvu

Balvai “Sējējs 2016” nominētā kooperatīva “Baltijas ogu kompānija” valdes loceklis Valdis Ieviņš (no labās) uzsver, ka kooperācijas pamatā ir sadarbības partneru godīgums citam pret citu. Tad izvēlētos mērķus ir vieglāk sasniegt.

V. Ieviņš stāsta, ka ideja par kooperatīva dibināšanu sākusi briest ap 2008. gadu. “Mūsu lielākie dzērveņu un krūmmelleņu audzētāji cits citu pazīst. Un tad, piemēram, Gundega Sauškina no “Very Berry”, Māra Rudzāte no SIA “ArosaR”, “Abullāču” īpašnieks P. Kantāns, Sandra Paidere ar māsu no Balvu puses un SIA “Daileko” īpašnieki, kuri līdz šim par tirgu cīnījās vienatnē, sāka domāt, ko darīt tālāk, jo kļuva arvien grūtāk iespiesties lielajos tirdzniecības tīklos. Lai Latvijā audzētās ogas tiktu, piemēram, lielveikalu “Rimi” un “Maxima” plauktos, bija nepieciešams apkopot spēkus.

Otrs nozīmīgs stimuls bija Eiropas fondu atbalsts kooperatīvu attīstības veicināšanai, kas kooperatīvam solīja 4,5 miljonu latu investīcijas piecu gadu laikā. Kad kooperatīvs bija nodibināts, tas ļāva biedru saimniecībās ieguldīt aptuveni sešus miljonus eiro.

Lai gan lēmums dibināt kooperatīvu nenāca viegli, pieminētie argumenti bija vairāk nekā pārliecinoši, un tagad katram kooperatīva biedram ir noliktava, kur uzglabāt un safasēt nolasītās ogas.”

Vēl V.Ieviņš skaidro, ka pirmajos kooperatīva pastāvēšanas gados liels atspaids bija Zemkopības ministrijas un Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes ierosinātā reklāmas kampaņa. “Kad pircēji uzzināja, ka arī mūsu veikalos ir pieejamas Latvijā audzētas dzērvenes un mellenes, pieprasījums pieauga, jo skaidrs, ka labāk ir ēst pašu mājās audzētu produkciju nekā ievesto.”

Ko darīt tālāk

Runājot par kooperatīva attīstības plāniem, tā biedri redz divus ceļus. Ir bijušas sarunas par iespējām piesaistīt kooperatīvam jaunus biedrus. Ir arī otrs. Piemēram, viens no “Baltijas ogu kompānijas” biedriem SIA “Daileko” nodeva ekspluatācijā 60 hektārus meliorētu platību Liskas purvā Rēzeknes novada Feimaņu pagastā. Tagad ir jāveic augsnes analīzes un jāskatās, vai tur ir piemērota vide mellenēm vai dzērvenēm, bet varbūt arī vēl kādai trešajai kultūrai.

Lauku atbalsta dienesta atbalstīts meliorācijas projekts Jelgavas pusē ir izstrādāts arī M. Rudzātei, un tie būs 30 hektāri stādījumu paplašināšanai.

“Pagaidām vēl neejam, sacīsim, poļu variantu, kad ražas ievērojamai palielināšanai intensīvi tiek izmantoti herbicīdi un minerālmēslojums, tādēļ lielākie dzērveņu kaitnieki – bērzi, virši un purva zāles – jāapkaro ar rokām. Lūkosim, vai šajā ziņā kaut ko nav iespējams mainīt, jo citādi vietējā tirgū nevaram konkurēt pat ar Kanādā un ASV, Portugālē un Čīlē audzētām dzērvenēm,” atzīst V. Ieviņš.

Polijas ogu audzētājus izkonkurēt nevarēsim

Kilograms Polijā audzētu ogu, pat pierēķinot klāt transporta izdevumus, ir vismaz par eiro lētāks nekā mūsējās.

Ne reizi vien dzirdēts, ka Latvijas zemniekiem vislielākie konkurenti ir Polijas pārtikas ražotāji. Tāda pati situācija ir arī dzērveņu un krūmmelleņu audzēšanas jomā. M. Rudzāte stāsta, ka ap 2000. gadu, kad Latvijā ienāca Eiropas atbalsta programmas ražotājgrupām, kopā ar igauņiem sprieduši, kādi finansēšanas noteikumi būs ogu audzētājiem.

“Eiropa deva 50 %, bet katrai dalībvalstij bija jānodrošina 5 % atbalsta finansējuma. Toreiz mūsu valsts pārstāvji runāja par grūtiem laikiem, bet Polijas pārstāvis sacīja, ka dodot saviem zemniekiem 25 % un, ja varētu, iedotu vēl vairāk. Un tas darbojas vēl līdz šai dienai. Kilograms Polijā audzētu ogu, pat pierēķinot klāt transporta izdevumus, ir vismaz par eiro lētāks nekā mūsējās.”

Daži padomi nākamajiem kooperatoriem

V. Ieviņš uzsver, ka jebkura kooperatīva pamatā ir biedru savstarpēja uzticēšanās. “Godīgums un sapratne, ka viss, kas tiek darīts, vajadzīgs tev pašam, nevis kāds no augšas to uzspiež. Vēl mūsu pieredze liecina, ka tad, ja kooperatīvu sāk vadīt viens no biedriem, dodot priekšroku savām interesēm, nekas labs nevar sanākt.”

Tāpat V. Ieviņš stāsta, ka “Baltijas ogu kompānijai” daudzi uzņēmēji zvana laikā, kad tiek izsludinātas zemnieku atbalsta programmas, kurās tiek prasīts, lai atbalsta pretendents būtu kāda kooperatīva biedrs.

“Viņi tā arī saka: “Man jau to kooperatīvu tikai uz papīra vajag, pārējā laikā es darbošos pats.” Taču tādi piedāvājumi mūs galīgi neinteresē. Labs rezultāts darbībai kooperatīvā ir tikai tad, ja zemnieks redz jēgu būt kopā ar citiem un kooperatīvs darbojas kā liela ģimene.”

Avots: laikraksts “Rīgas Apriņķa Avīze” (18.10.2016.), Ģirts Kondrāts