SIA Eco Оnух īpašnieks (Limbažu novada Vidrižu pagasts). Ģimene: vecāki Aija un Jānis, brālis Roberts, dzīvesbiedre Inga, meita Marta.

Ganāmpulks: Angusu zīdītājgovis ar teļiem – 93, Limuzīni un to krustojumi – 28, Oxforddown un krustojumu aitu mātes – 80. LIZ: 230 ha (kopā ar SIA Eko dārzs). Dalība organizācijās: sadarbība ar Latvijas šķirnes dzīvnieku audzētāju savienību.

Šogad Zemkopības ministrijas ikgadējā konkursā Sējējs Arvīds Ošāns ieguva veicināšanas balvu kategorijā Jaunais veiksmīgais zemnieks. Par sasniegumu jaunajam lopkopim un visai ģimenei, kas aktīvi iesaistījusies lauksaimniecībā, ir liels prieks, jo ar gaļas liellopu audzēšanu SIA Eco Onyx darbojas vien pāris gadus. Kādreizējie rīdzinieki pievērsušies pat vairākām nozarēm – mamma Aija aktīvi nodarbojas ar augļkopību un biškopību, pie tam izvēloties saimniekot bioloģiski.

– Lai gan Sējēja apbalvojumu saņēma Arvīds, faktiski lauksaimniecībā iesaistījusies visa Ošānu ģimene.

Aija Ošāne: – Abas mūsu saimniecības SIA Eco Onyx un SIA Eko dārzs lielā mērā strādā cieši kopā. Tā ir sanācis, ka es esmu vairāk no runātājiem, bet Arvīds – no darītājiem, kas tiešām lietas dara pamatīgi. Dēla studijas sākotnēji bija saistītas ar citu sfēru – transportbūvi RTU, tomēr pēc tam viņš izlēma par labu lauksaimniecībai un nu, 25 gadu vecumā tiešām ir jaunais zemnieks.

– Kā sākās jūsu saimniekošana, vai esat vietējie?

Aija: – Vidrižu pagastā esam ienācēji. Abi ar vīru esam īsti rīdzinieki. Tomēr sapratām, ka labāk gribam dzīvot laukos, uztvērām to kā mūsu aicinājumu. Mēs meklējām vietu, kur varētu dzīvot, lai būtu skaisti, netālu no ceļa, meža ielokā. Kad atbraucām skatīties šo, sapratām, ka tā ir īstā. Vietā, kur atrodas māja, kurā dzīvojam jau piecus gadus, pirms tam atradās kūts. Arvīds ar savu ģimeni dzīvo piecu kilometru attālumā no mums.

– Kā jūs izlēmāt, ka gribat ne tikai dzīvot laukos, bet arī nodarboties ar lopkopību?

Aija: – Lauksaimniecība jau tomēr paaudžu paaudzēs ir bijusi tuva. Mana vecāmāte nodarbojās ar lauksaimniecību, mani vecāki brauca viņai palīgā uz lauku mājām Madonas novadā netālu no Cesvaines pils. Arī vīram kādreiz bija lauki, mēs pat audzējām cietes kartupeļus. Līdz ar to ideja par laukiem vienmēr ir bijusi mums tuva. Kad ienācām šajā pagastā, mums radās iespēja iegādāties fermu ar zemi, kas gan bija krūmiem aizaugusi, neapstrādāta. Fermā ilgus gadus nekas nebija darīts, tomēr tagad tā ir bāzes vieta ganāmpulkam ziemā, jo vasarā lopiņi var dzīvoties pa citām ganībām.

Taču konkrētāku izvēli izdarījām, kad 2013. gadā Rīgā krastmalā apmeklējām pasākumu Lauki ienāk pilsētā. Tur ieraudzījām gaļas liellopus, un Arvīds teica – šis ir tas, ko gribu darīt! Un tad sekoja posms, kad sākām par visu interesēties daudz sīkāk un smalkāk, piesaistījām konsultantus, lai izvēlētos pareizo šķirni un saprastu, ko un kā darīt. Tas nebūt nebija viegli. Izlasījām milzum daudz literatūras, braukājām apkārt pa Eiropu, apskatot un meklējot dzīvniekus. Arī es pašlaik braucu uz Vāciju, lai mācītos vērtēt govju un buļļu eksterjeru, saprastu, kādi ir tipiskie varianti. Gaļas lopu nozare Latvijā tomēr ir salīdzinoša jauna, un Latvijā ir maz cilvēku, kam tajā būtu pamatīgas zināšanas.

Ņemot vērā konsultantu ieteikumus, mūsu šķirnes izvēlei bija daudzi priekšnosacījumi – dzīvnieki bez ragiem, ar vieglu atnešanos, lai var audzēt bioloģiski, būtu labs raksturs un, protams, būtu kvalitatīva gaļa. To visu apvienojot, nonācām pie Aberdeen Angus šķirnes, kurai gribējām atrast arī labāko ģenētisko materiālu. Starp citu, lai arī literatūrā daudzviet bija apgalvots, ka šī šķirne mēdz būt agresīva, tā noteikti nav. To gan varam teikt tikai par savu saimniecību, ko apliecina arī apmeklētāji, – mūsu dzīvnieki ir draudzīgi un nāk klāt, bet visur tā nebūt nav. Taču ar dzīvniekiem ir jāstrādā. Nu jau daudzi arī Latvijā sāk aptvert, ka tas nav variants – strādāt Rīga, pavasari ielaist lopus ganības un rudenī aiziet pakaļ, govis pašas būs izaugušas, un es tik pelnīšu lielo naudu.

Arvīds Ošāns: – Kad izlēmu par labu lauksaimniecībai, 4. kursā aizgāju no RTU, lai sāktu mācīties Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, iegūstot lauku īpašumu apsaimniekotāja kvalifikāciju. Savukārt pērn pabeidzu Smiltenes tehnikuma veterinārārsta asistenta programmu.

Aija: – Bez šīs izglītības strādāt lopkopībā teju vispār nav iespējams. Lai iegūtu ļoti labas ģenētikas dzīvniekus, Arvīdam bija jābrauc mācīties uz Igauniju, lai apgūtu zināmas prasmes un pieredzi, tikai tad saimnieki bija ar mieru pārdot ģenētiski augstvērtīgus gaļas liellopus.

Arvīds: – Igaunijā tā bija mana prakses saimniecība, no kuras vēlējos iegādāties dzīvniekus.

Aija: – To es uzskatu par ļoti labu rādītāju un atbildību arī no īpašnieku puses, jo dzīvnieki tiek atdoti labās rokās, lai būtu garantija, ka pircējs māk ar tiem tikt galā un izmantot to potenciālu. Citur Eiropā mēs īsti nevarējām atrast pietiekami augstvērtīgus liellopus, kas atbilstu mūsu prasībām. Līdz ar to sākumā nevarējām iegādāties tik daudz angusu, cik gribējām, taču izrādījās, ka tas patiesībā mums nāca par labu. Mēs sākām ar 12 Angus telēm, kā arī 40 Oxforddown aitām – aitkopība ir vēl viena mūsu nozare. Šo aitu šķirni savukārt izvēlējāmies tāpēc, ka tā ir domāta gaļai, var audzēt bioloģiski un teķus var labi krustot ar Latvijas tumšgalvēm. Sākumā bijām iedomājušies, ka to, ko nenoēdīs gaļas lopi, ganībās notiesās aitas. Tomēr izrādījās, ka gaļas lopi noēd ļoti kārtīgi, tāpēc aitas tur nemaz nevar laist, kā arī gaļas lopi var atgriezties ganībās, kur pabijušas aitas, tikai pēc trīs nedēļām iespējamo parazītu dēļ. Tagad mums ir pilnīga skaidrība par to, kāda barība un kurā periodā dzīvniekiem ir nepieciešama, kā tā ir jādod. Protams, tas nenozīmē, ka vienmēr viss izdodas ideāli, jo arī katrs gads ir citādāks, lauksaimniecība ir radošs process. Tagad esam sasnieguši jau tādu līmeni, ka katram saimniekam, kas iegādājas no mums angusus, varam iedot līdzi rokasgrāmatu – ja kaut kas aizmirstas, tad var palasīt. Pašlaik mēs konsultējam arī jaunos zemniekus, kas gatavi sākt nodarboties ar gaļas liellopu vai aitu audzēšanu, un mēs vienmēr sakām – ļoti daudz dzīvnieku sākumā nevajag iegādāties, jo ar viņiem ir jāaprod, viņi ir jāiepazīst un jāsaprot. Tāpēc mums bija ļoti labs sākums. Periods, kad dzima gan telēni, gan jēri, bija ļoti intensīvs.

– Vai angusiem dzemdībās vienmēr esat klāt?

Arvīds: – Parasti mēs esam klāt, lai arī lielais vairums teļu piedzimst bez palīdzības, kas savukārt ir dzīvnieku pareizas atlases un barošanas rezultāts.

Aija: – Mums Ir izveidota sistēma, kā tālāk notiek dzīvnieku audzēšana. Parasti trīs dienas teļš ar māti padzīvo atsevišķā boksā, lai abi pierod viens pie otra. Tad arī mēs, saimnieki, redzam, vai teļš ir stabils, vesels un ēd, var doties kopā ar visiem lielajā barā.

Arvīds: – Svarīgi, lai teļš māk atrast mammu. Sākumā, kad mums bija 12 zīdītājgovis, mēs teļus ar mammām atsevišķi nešķīrām nost, jo viss bija kārtībā.

Aija: – Šajā pavasarī atnesās vairāk nekā 50 Angus govis, vēl arī Limuzīni un to krustojumi, tāpēc nošķiršana kļuvusi jau būtiska. Šobrīd ganāmpulka lielums ir tāds, ka nu jau varam brīvi runāt ar pircējiem – jo neviens jau īsti negrib lasīt pa vienai, divām vai piecām govīm. Tiklīdz varu piedāvāt 15 līdz 20 līdzīgus un atlasītus eksemplārus, interese uzreiz ir lielāka.

Arvīds: – Piemēram, mēs savas pirmās 12 govis salasījām no četrām saimniecībām.

Aija: – Esam izvēlējušies strādāt ar skotu ģenētiku, jo uzskatām to par kvalitatīvu un perspektīvu.

– Cik lielas ir saimniecības ganības?

Aija: – Mums ir 230 ha ganību un graudaugu sējumu, daļu nomājam, daļa ir īpašumā. Tā mēs paši varam gatavot arī spēkbarību. No zālājiem var iegūt trīs pļāvumus vai divus un vēl rudens periodā noganīt. Ganību nogabalus mainām vidēji ik pēc trīs nedēļām, atkarībā no zāles augšanas intensitātes. Angus šķirne ļoti labi izmanto zāles masu – mēs vēlamies veikt arī zinātniski pamatotus pētījumus par to. Šai šķirnei, lai iegūtu marmorētu gaļu, spēkbarība ir jāpatērē vismazāk, salīdzinot ar pārējām gaļas lopu šķirnēm. Tomēr to vēl gribam kārtīgi izpētīt nākotnē, ja būs pietiekami daudz resursu. Mūsu mērķis ir arī izstrādāt ekonomiski pamatotu ēdināšanas sistēmu, lai sasniegtu labākus rezultātus un iegūtu kvalitatīvu marmorētu gaļu.

Man jau liekas, ka mums te, Latvijā, nevajadzētu neko slēpt vienam no otra, jo lopkopjiem ir jāsadarbojas, lai spētu realizēt viendabīgus pasūtījumus – gan gaļas, gan vaislas eksportam. Ja mēs kopā spētu izveidot lielākus piegādes pasūtījumus, nozare attīstītos daudz ātrāk.

– Kur un kā jūs savu gaļas ganāmpulku realizējat?

Aija: – Kā tīršķirnes saimniecība Eco Onyx pamatā audzē dzīvniekus vaislai. Taču, kā jau tas mēdz būt, ne visi dzīvnieki tiešām ir derīgi vaislai, tāpēc mums ir arī cita kategorija, kas aiziet gaļā. Latvijā šajā nozarē dažkārt valda maldīgs uzskats, ka visus buļļus izmanto vaislai. Mums tikai 5-10 procenti no visiem gadā piedzimušajiem buļļiem der kā kvalitatīvi vaislinieki.

Savukārt, ja pārdodam dzīvniekus gaļai, tad ceļi ir dažādi – pārdodam lopus līdz 300 kg kategorijā, kas ir mūsu pirmā atlase. Tad tos, kas paliek, nobarojam līdz pieaugušam vecumam. Mums jau pašiem ir interese – kāda izdodas gaļa, kādas kvalitātes, pie kā varbūt jāpiestrādā. Ja visus dzīvniekus atdosim, nekad neredzēsim galarezultātu! Nobarojamu teļu pārdošana nav tas veids, kā vēlamies strādāt, jo tas nerada nekādu pievienoto vērtību. Pārsvarā gaļa no mūsu ganāmpulka aiziet eksportam. Par pārstrādi gan paši nedomājam, jo šo pakalpojumu var kvalitatīvi saņemt citur. Neesam tālu no Cēsīm, kur atrodas gaļas kombināts, ar ko plānojam sadarboties.

Latvijā ir vairāki veidi, kā izdevīgi realizēt savu produkciju. Mums ir ļoti labs izsoļu nams, Lietuvā un Igaunijā tāda nav – no vienas puses, viņi mūs apskauž, no otras – mūsu gaļas cenas tomēr ir zemākas, jo esam stipri vājāki lopu nobarošanas ziņā. Nobarotajiem gaļas lopiem ir jau pavisam citas cenas, bet mums Latvijā tādu ir maz, mēs īsti to nepraktizējam.

Pēdējā laikā arī Latvijā gaļas cenas aug, tas varētu būt saistīts ar ārvalstu uzpircējiem, kas pie mums iepērk teļus. Tiklīdz viņi ir aktīvāki, nobarojamo lopu skaits krītas un otrādāk. Ja parēķina, bieži vien ekonomiski nemaz nav izdevīgi nobarot lopu, ja par to nevar iegūt daudz vairāk nekā par 300 kg smagu teļu.

Runājot par gaļas cenām, piedāvājumi mums ir vairāki, bet ir uzmanīgi jāpēta tirgus, jo ir dažādi atmaksas nosacījumi. Jāatzīst, ka ārvalstu kompāniju piedāvātās cenas ir augstākas, salīdzinot ar to, ko piedāvā Latvijā, bet garāki atmaksas termiņi.

– Vai ir nozīme tam, ka tirgū piedāvājat tieši Angus šķirni?

Aija: – Angus Latvijā nav ļoti populāra šķirne, jo, piemēram, poļi un turki to vērtē ne visai atzinīgi. Tomēr, tiklīdz mēs saņemam piedāvājumu, teiksim, no restorāna vai burgernīcas, viņi labprāt gribētu strādāt ar tīru šķirnes gaļu, nejaucot to kopējā masā. Taču te jādomā, vai pircēji ir gatavi maksāt eiro vai divus vairāk par porciju, ja ēdīs tīršķirnes Angus gaļu.

Šogad mums zvana daudzi, īpaši jauni zemnieki, kas izvēlējušies audzēt tieši angusus un uzskata tos par mūsu videi ļoti piemērotu šķirni. Man prieks, jo to var uzskatīt arī par mūsu nopelnu šķirnes popularizēšanā. Man tiešām šķiet, ka nav vajadzības diskutēt par to, kas jau pasaulē ir atzīts – gan Amerikā, gan Eiropā un tepat Igaunijā. Iespējams, lopkopjiem ne visai patīk, ka šķirnes dzīvnieki nav tik lieli – 600 līdz 800 kg, kamēr Šarolē var sasniegt tonnu svara, arī Limuzīni ir gana lieli. Ja nepieciešams iegūt lielāku masu, tad izvēle nosliecas par labu citām šķirnēm. Restorāni un daži pārstrādātāji labprāt izmantotu Angus gaļu, taču Latvijā tai nav īpaši liels piedāvājums.

– Kurā brīdī jūs sapratāt, ka ieguldītais atmaksājas un sākat gūt peļņu no gaļas lopu audzēšanas?

Arvīds: – Šobrīd var teikt, ka tā jau ir, ar 12 zīdītājgovīm tā noteikti vēl nebija.

Aija: – Ja ir vismaz 50 zīdītājgovis, tad jau var justies drošāk. Sākotnējais ieguldījums, īpaši, ja daudz iegulda ģenētikā, ir pamatīgs. LLKC aprēķini rāda, ka pa nullēm var iziet piektajā gadā, lai pēc tam līkne varētu iet uz augšu.

Arvīds: – Mēs priecājamies, ka pa nullēm esam tikuši jau ceturtajā gadā. Pašlaik mums ir trīs strādājoši vaislas buļļi, nākotnē vēl varētu ceturto.

Aija: – Ja nav būtiskas kļūdas vai neveiksmes, tad tagad ir laiks, lai jau varētu domāt par peļņu. Mūsu gadījumā zināms atspēriens saimniecībai ir arī aitas.

– Pastāstiet par jūs aitu ganāmpulku!

Aija: – Mums ir tīršķirnes Oxforddown aitas, otrs ganāmpulks ir dažādu krustojumu aitas. Savus Oxforddown teķus krustojam ar krustojumu aitām un skatāmies, kāds ir rezultāts, lai varam zināt, ko ieteikt potenciālajiem teķu pircējiem. Šī naudas aprite ir daudz ātrāka, un naudas ieguldījums sākumā bija daudz mazāks – aitas ir lētākas un viņu ir daudz.

Tīršķirnes teķus un aitas realizējam vaislai – cik ir pieprasījums, pārējais aiziet gaļai. Te mums ir divi sadarbības partneri – viens, kas ražo pazīstamo Sidrabjērs zīmolu, kā arī Cēsu gaļas kombināts. Pie tam gan aitu, gan gaļas lopu audzēšana ir bioloģiski sertificēta.

Visas aitas atrodas nožogotās ganībās, lai tās aizsargātu no vilkiem. Aitu ganāmpulku paplašināt mēs īsti nevēlamies. Šogad esam sasnieguši tādu līmeni, ka varējām atļauties aitu ganāmpulku brāķēt, lai cik žēl nebūtu, citādi ieguldītais darbs paliek nevērtīgs. Skatāmies, cik un kādi jēri aitām dzimst – vai tie izdzīvo, cik veselīgi ir, kādi ir diennakts dzīvmasas pieaugumi. Ja vienu gadu neizdodas, tad otru un trešo, ir skaidrs, ka aita tomēr ir jālikvidē. Nākamajā pavasarī vērtēsim, kādi ir rezultāti, pašizmaksa… Pašlaik arī gaidām rezultātus no Cēsīm, tad varēsim vērtēt, kādi ir izkāvumi tīršķirnei un krustojumiem, gaļu nododot tieši rudens periodā. To neviens priekšā nepateiks, tas jāanalizē pašiem.

– Vai bioloģiskā sertifikācija bija sarežģīts process?

– Protams, tas nenotiek ātri. It sevišķi mums, kas esam iesācēji un kas saimniekošanu sākām ar teritorijām, kas nekad nav bijušas bioloģiski sertificētas. Arī, kad mēs iepirkām dzīvniekus, tie nebija pieejami bioloģiski sertificēti, tāpēc mums ir nepieciešams vismaz trīs gadu pārejas periods. Tomēr esam gandarīti, ka Rīgā bioloģiskie veikali šos sertifikātus pieprasa un novērtē. Mēs, protams, gribētu, lai no gaļas kombinātu puses būtu lielāka cenu diference bioloģiski ražotajiem mājlopiem. Pašlaik tā gan jēriem, gan gaļas lopiem ir ļoti neliela. Tāpat, manuprāt, vietējai produkcijai vajadzētu būt lētākai un pieejamākai, salīdzinot ar importa. Pašlaik mēs pārsvarā veikalos redzam tieši pretēju ainu.

– Vai ar darbiem saimniecībās tiekat galā tikai saviem spēkiem?

– Mēs koncentrējamies uz modernajām tehnoloģijām, intensīvi un pārdomāti izmantojam ES struktūrfondu projektus. Jā, parasti jau ir labi dzirdēt, ka laukos tiek piesaistīts darbaspēks, tomēr mūsu izvēle ir jaunās tehnoloģijas, kas prasa mazāk darbaspēka. Mums ar vīru Jāni ir arī pamatdarbs, Arvīds pamatā ar visiem darbiem tiek galā pats, vienīgi reizēm piesaistām ārpakalpojumus. Tomēr šis darbs ir tāds, ka te nevar nākt cilvēks, kas tikai grib nopelnīt naudu vai algu. Te vajag atbildību, mīlestību un zināšanas.

– Savs tehnikas parks jums jau ir izveidots.

Arvīds: – Mums principā ir viss vajadzīgais lopbarības ieguvei, zemes apstrādei nekas daudz nav nepieciešams. Vienīgajiem Latvijā mums ir tik gara un liela piekabe, kur var salikt maksimāli daudz – 46 – siena ruļļus, lai varam tos ātri savest arī no attālākajiem laukiem. Tāpat mums ir piekabe dzīvnieku pārvadāšanai. Esmu braucis pa citām saimniecībām, izvērtējot dažādu tehniku, tagad savukārt citi brauc pie mums.

Aija: – Tā kā mēs vēlamies arvien vairāk izmantot sētos zālājus, esam ieguldījuši milzīgus līdzekļus meliorācijā, zemes attīrīšanā, cīņā ar bebriem, pārplūdušiem grāvjiem un applūdušiem laukiem… Mēs cītīgi rēķinām pašizmaksu un rentabilitāti, lai saprastu, kā strādāt efektīgāk.

Esam iegādājušies jaunu presi un ietinēju, kuri strādās tandēmā, tad ir vajadzīgs viens traktors, kas šo darbu vada. Piedaloties Sējēja konkursā, šovasar, izmantojot dronu, par mūsu saimniecību tika uzņemts skaists videomateriāls, kur var labi redzēt, kā strādā mūsu tehnika un ganās dzīvnieki.

– Kā jūs nokļuvāt konkursā Sējējs?

Aija: – Arvīda saimniecību izvirzīja LLKC Limbažu nodaļa un Limbažu novads, lai gan viņš sākumā publicitāti nemaz nevēlējās.

Arvīds: – Sējēja komisija brauca pie mums uz vietas skatīties, kā saimniecībā norit darbi. Rezultātus gan uzzinājām tikai svinīgajā ceremonijā, tas bija labs pārsteigums.

– Otra saimniecība Eko dārzs nodarbojas ar biškopību un dažādu augļu audzēšanu.

Aija: – Mums ir divu hektāru ābeļdārzs, arī bioloģiski sertificēts, kas Latvijā ir retums, tāpēc mēdzam te uzņemt LLKC mācību grupas. Ar Limbažu novada LLKC mums ir ļoti laba sadarbība. Esam saņēmuši konsultācijas un atbalstu, ko esam vēlējušies, un jāsaka vislielākais paldies Aigaram Legzdiņam un visam kolektīvam, kas darbojas kā profesionāla komanda.

Ja ābolu raža ir laba, to novērtē Rīgas eko veikalos. Audzējam arī smiltsērkšķus, sausseržus. Vēl mums ir vairāk nekā 20 bišu stropi, ražojam bioloģiski sertificētu medu un dažādas citas preces. To realizējam gan tirdziņos (paši gan netirgojam), gan Top! veikalos, palīdz arī kooperatīvs Limbažu novada lauku labumi. Nākamgad centīsimies palielināt saimju skaitu, jo pērnziem daudzas bites aizgāja bojā dažādu iemeslu dēļ. Ir mums ideja par savu ekoveikaliņu, jo preces mums ir daudzveidīgas, varētu arī piesaistīt citus ražotājus.

– Paldies par sarunu! Tiešām pārsteidzoši, ka jūs kā pilsētnieki esat pārcēlušies uz laukiem un tik ļoti iedziļinājušies nebūt ne vienkāršajās lauksaimniecības nozarēs!

Aija:-Te taču ir tik skaisti un interesanti!

Arvīds: – Kad vēl dzīvoju pilsētā, es jau teicu, ka noteikti kādreiz pārcelšos uz laukiem. Esam izvēlējušies gaļas liellopu nozari, kuru noteikti ir vērts attīstīt, tikai nevajag iedomāties, ka tas būs vienkārši, bet, darot darbu, kuru mīl, rezultāti būs.

Aija: – Darīt noteikti var un vajag, jo kvalitatīva vaislas materiāla un kvalitatīva gaļas apjoma trūkst, tomēr darbs ir jāiegulda pamatīgs. Mūsu mērķis nav savā saimniecībā palielināt lopu skaitu, gribam attīstīt kvalitāti! Varbūt mums nākotnē būs nevis vēl viens bullis, bet strādāsim ar embrijiem vai mākslīgo apsēklošanu, tie ir virzieni ar lielu potenciālu. Taču par to vēl domāsim!

 

Avots: žurnāls “Saimnieks” (novembris), Elīna Šmite