14. oktobrī 28. reizi notika konkursa «Sējējs 2021» uzvarētāju apbalvošanas ceremonija. Konkursa «Sējējs» balva tiek piešķirta veiksmīgākajiem lauksaimniekiem, pētniekiem, mazpulkiem astoņās nominācijās, kā arī par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā.

“Lauksaimniecības nozare veido ne vien nozīmīgu daļu no mūsu valsts ekonomikas, bet arī nodrošina mūsu senču tradīcijas un zemes saglabāšanu visplašākajā tās nozīmē. Tās ir ainavas, ko redzam ikdienā, tās ir darbavietas reģionos, tā ir svaiga un kvalitatīva pārtika Latvijas iedzīvotājiem. Darbs lauksaimniecības nozarē nebūt nav viegls. Tas ir izaicinājumiem piesātināts, taču mūsu lauksaimnieki paaudžu paaudzēs un gadu desmitu garumā spēj rast arvien jaunus veidus, kā darīt Latvijai godu. Esmu gandarīts par Latvijas lauksaimnieku darba tikumu, kas nes tik nozīmīgus ieguvumus mūsu nācijai.

Tādēļ ir svarīgs ne vien sacensības gars, bet arī labāko saimnieku, saimniecību, uzņēmumu un arī zinātnieku darba ieguldījuma apbalvošana, ” tā savā uzrunā teica zemkopības ministrs Kaspars Gerhards.

Jāteic, ka mūsu novadā šogad nebija pietiekama aktivitāte, lai atrastu un izvirzītu pretendentus konkursam, kaut gan iepriekšējos gados startēts gana veiksmīgi. Un pat, ja izvirzītie pretendenti galveno «Sējēja» balvu nav saņēmuši, tik un tā viņi mūspusē ir vislabākie, pelnījuši, lai viņus ievērotu un suminātu. Šajā jomā gribas izteikt pārmetumus par kūtrumu pašvaldībām, kurās taču savus cilvēkus vislabāk pazīst. Zinām, ka mums spēcīgi pretendenti atrastos vairākām no piedāvātajām nominācijām. Nu pašvaldības ir apvienojušas vienā lielā Tukuma novadā. Vai lauku uzņēmēji, saimnieki būs kļuvuši pašvaldībai pamanāmāki nākamajā gadā, to redzēsim.

Atzinīgs novērtējums

 Un tomēr mums ir, ar ko lepoties, jo nominācijā «Zinātne praksē un inovācijās» konkursa «Sējējs 2021» balvu saņēma pētniece, agronomijas zinātņu doktore Dzintra Dēķena. Pēc dažādām reformām gan Pūres pētnieki pašlaik skaitās Dārzkopības institūta pētnieki, un šis institūts atrodas Dobelē. Bet Dzintra vismaz jau 30 gadus dzīvo Pūrē un darba mūža lielākā daļa nostrādāta tieši Pūrē, kur pašlaik atrodas institūta filiāle.

Dzintra mums pastāstīja, ka pieteikties konkursam «Sējējs 2021» mudinājuši kolēģi, jo no promocijas darba aizstāvēšanas brīža nebija pagājuši trīs gadi. Konkursa nolikums paredz, ka pēc trim gadiem zinātņu doktora statusā konkursā piedalīties vairs nevar. Un, kā izrādījās, gūtais novērtējums un «Sējēja» balva godam nopelnīta. Jautāta par to, ko pētījusi, Dzintra pastāstīja, ka Latvijā stādaudzētavās plūmes pavairo tikai uz viena potcelma -Prunus Cerasifera jeb mums labi pazīstamās Kaukāza plūmes. Bet jau 2001. uzsākts sadarbības projekts, kura ietvaros no Eiropas ieveda 16 dažādu veidu plūmju potcelmus. Mērķis bija pārbaudīt, kā potcelmi ietekmē plūmes mūsu apstākļos. Stādījums tika veidots pie mums Latvijā, identisks tika iestādīts arī Igaunijā, Polli dārzkopības pētījumu centrā, kā arī Baltkrievijā, Brestas izmēģinājumu stacijā. Pavisam bija 16 dažādi potcelmi, kas pazīstami Eiropas stādaudzētājiem. Dzintra stāsta, ka daļa no tiem bija pazīstama arī Latvijā, bet plašāku pētījumu par tiem nebija. ”Es sāku jau maģistra darbā šo potcelmu padziļinātu pētīšanu; pētīju, kā tie pārcieš ziemošanas periodu, kā šķirņu un potcelmu kombinācijas pārziemo Latvijas apstākļos. Sapratām, ka ar divu gadu rezultātiem ir par maz. Tas tāpēc, ka tās divas ziemas bija ļoti, ļoti atšķirīgas. Tā nu tika nolemts izstrādāt promocijas darbu un pētīt padziļināti. Kad es to uzsāku, stādījums bija ierīkots Pūres Dārzkopības pētījumu centrā,” par ierosmi un sākumu promocijas darbam stāsta Dzintra. Ziemā Dzintra regulāri brauca uz Igauniju, vāca paraugus, veda uz Latviju, kur Jelgavā Augu un augsnes zinātņu institūta laboratorijā tika pētīts sausnas saturs, reducējošo cukuru saturs, ziedpumpuru ziemcietība. Pavasarī, protams notika lauka izmēģinājumi, tika vērtēts koku vispārīgais stāvoklis, tas, cik augļaizmetņu aizmetas u. c. Dzintra zina stāstīt, ka vecie plūmju dārzi bargajās ziemās Latvijā izsala un līdz ar to plūmju dārzu platības samazinājās. Tomēr pēdējos gados situācija mainās, plūmju dārzu platības sāk pieaugt. Tiek stādīti jauni dārzi, taču pagaidām platības nav lielas. Prieks, ka plūmju dārzi ir arī Vidzemē, ir bioloģiskie plūmju dārzi, bet tajos plūmju šķirnes ir potētas uz Kaukāza plūmēm.

Tika pētīts, kādi būtu labākie potcelmi gan Latvijā, gan Igaunijā. Rezultāti atšķiras gan Latvijā gan Igaunijā, bet tendences saglabājas. Dzintra braukusi arī uz Baltkrieviju, kur arī tika sarakstīta disertācija par šo tēmu, bet tie nebija tik padziļināti pētījumi, jo ziemošanas laikā netika veiktas bioķīmiskās analīzes. ’’Kopīgās tendences rezultātiem saglabājas, bet Latvijā un Igaunijā rezultāti nedaudz atšķiras – gan pa šķirnēm, gan potcelmiem. To varētu skaidrot ar to, ka Igaunijā minimālās temperatūras ir zemākas, tur ir vairāk sniega, bet viņiem lielais pluss tas, ka ziemas ir nedaudz stabilākas, nav tik daudz atkušņu. Igaunija faktiski mums bija interesanta tāpēc, lai saprastu, kas notiek Vidzemē, kur skarbāks klimats. Tika izdalīti seši potcelmi, kas būtu tālāk vērtējami. Tie pašlaik ir Dārzkopības institūta mātesaugu stādījumā. Pie tuvākās izdevības tie tiks pārbaudīti arī uz mūsu institūta šķirnēm, jo 2001. gadā tika izmantotas divas atšķirīgas šķirnes – ‘Kubanskaja Komēta’ vai, kā pie mums parasts saukt, ‘Komēta’ un ‘Viktorija’. Viena diploīda, agra šķirne, otra labi pazīstama, pie mums jau gadiem audzēta šķirne. Izmēģinājumu rezultātā tika izdalīti divi potcelmi. Visus datus apkopojot, abām šķirnēm gan Latvijā, gan Igaunijā izrādījās, ka vislabāk ir izmantot ‘Wangenheim Zwetsche’, kas samazina augumu, kas plūmēm ir ļoti svarīgi, jo uz Kaukāza plūmes potētām plūmju šķirnēm veidojas ļoti liels vainags, turklāt Kaukāza plūmēm nepatīk augt smagās augsnēs. Viens no šiem potcelmiem labi vairojas ar spraudeņiem, tāpēc būs vajadzīgas miglas siltumnīcas, kur tos audzēt. Bet vēl gan arī nepieciešama plašāka pārbaude Latvijas reģionos, jo, pēc mūsu novērojumiem, dārzniecības ir atšķirīgi rezultāti. Dārzkopības institūtā Dobelē arī notiek potcelmu pētījumi, bet tur klimatiskie apstākļi ir siltāki,” par izpētīto un vēl veicamo stāsta Dzintra.

Rūpes par kaulenkoku, vīnogu ģenētiskajiem resursiem

Pētniecei Dārzkopības institūtā ir arī vēl citi uzdevumi, kā, piemēram, ir jārūpējas par kaulenkoku ģenētisko resursu kolekciju, kur ietilpst gan saldie, gan skābie ķirši, plūmes, aprikozes. Pašreiz viņas pārziņā ir arī visa vīnogu ģenētisko resursu kolekcija gan Dobelē, gan Pūrē. ’’Saglabājam un pētām visas Latvijā pazīstamās Paula Sukatnieka šķirnes, es pat gribētu teikt, ka tās mums ir visas, (‘Zilga’, ‘Supaga’, ‘Veina’, ‘Lauma’ u. c). Pārbaudām un vērtējam Gunvalda Vēsmiņa atstāto mantojumu un vēl ir arī mantojums no Andraša Fazekaša. Vīnogas pašlaik ir mans galvenais darbs, bet, kas attiecas uz potcelmiem, arī šie pētījumi nav atstāti novārtā. Pašlaik notiek līdzīgi pētījumi ar saldajiem ķiršiem, iesaistos arī ķiršu un plūmju projektos, kur tas būtu vajadzīgs,” par savu darbu stāsta Dzintra Dēķena. Viņa atklāj, ka interese par kauleņkoku audzēšanu Latvijā pieaug. Pētniece iesaistījusies arī projektā, kur izmēģina atšķirīgu plūmju vainaga veidošanu. Runājot par plūmēm, daudz apmeklētāju ir Lauku dienām, ko rīko Alūksnes novada zemnieku saimniecībā «Sprogas» un Zantes pagastā zemnieku saimniecībā «Vīksnas», kur ir gan vecais plūmju stādījums, gan arī iestādītas jaunās institūta plūmju šķirnes. Arī Mālpilī, Limbažu pusē, ir divas saimniecības, kur audzē plūmes un ir interese par jauniem stādījumiem.

Strādā Latvijas augļkopjiem

 Dzintras Dēķenas darbdienas ir piesātinātas. Runājot par vaļaspriekiem, viņa atkal min dārzu, kas ierīkots pie mājas. Vasarās daudz brīvā laika neesot, mazliet atelpas – vienīgi ziemā, kaut gan arī tad jāpastudē literatūra, jāraksta atskaites.

Dzintra saka, ka gan promocijas darba aizstāvēšana, gan arī tagad – «Sējēja» balvas saņemšana nebūtu bijusi iespējama bez kolēģu un ģimenes atbalsta. Laikā, kad rakstījusi promocijas darbu, visus mājas darbus uzņēmusies vedekla Dace un dēls Viesturs, palīdzējusi kā varēdama arī mazmeitiņa Marta. Par mammas panākumu, protams, priecājas arī meita Baiba, kas dzīvo Austrijā un izdod savus mūzikas albumus, kā arī dēls Kārlis ar ģimeni Jūrmalā.

Pirmo dārzkopja izglītību Dzintra ieguva toreizējā Bulduru dārzkopības sovhoztehnikumā, nedaudz pastrādājusi Ādažu kolhozā, tad Dobelē-Augļkopības izmēģinājumu stacijā. Pēc tam pārcelšanas kārtībā pārnāca darbā uz Pūri, kur bijuši gan ļoti skaisti, gan arī bezgala sāpīgi gadi, jo debesu dārzus kopt devās vīrs Uģis, arī aizrautīgs dārznieks, strādīgs un atsaucīgs cilvēks. Dzintrai vienai nācās uzņemties rūpes par ģimeni. Dzīve pagriezās tā, ka zinātnē viņa sāka strādāt 2008. gadā. Pēc ļoti ilga pārtraukuma aizgājusi mācīties maģistrantūrā un tad izstrādāja promocijas darbu, un ieguvusi agronomijas zinātņu doktores grādu. Pētniece saka, ka viņai ir gandarījums, ka dēls Viesturs arī kopj dārzus. Viņš mācījies gan Bulduru dārzkopības vidusskolā, gan Lauksaimniecības universitātē, gan Ērgļu arodvidusskolā apguvis arborista iemaņas. Dēls arī ļoti prasmīgi prot apgriezt augļu kociņus, bet par savu veikumu Dzintra saka tā: ’’Esmu pateicīga kolēģiem, arī Igaunijā, ka viņi ļāva man iet dārzā un strādāt. Darbs bija diezgan apjomīgs, zinātnē darāmā ir ļoti daudz. Cenšamies strādāt ne jau savu grādu dēļ, bet gan Latvijas dārzu un augļkopju labā, cenšamies sadarboties, organizējam demonstrējumus, kur mēs stāstām par saviem pētījumiem, gan arī mācāmies no saimniekiem, dārzu īpašniekiem.”

Avots: Neatkarīgās Tukuma Ziņas, 19.10.2021., Rūta Fjodorova