Emeritētā lauksaimniecības zinātņu doktore Māra Skrīvele, kas pirms nedēļas saņēma lauksaimnieku augstāko pagodinājumu – balvu «Sējējs» – par mūža ieguldījumu, vairāk nekā 20 gadu ir nostrādājusi Pūrē. Un aizvien vēl mūspusē daudzi Māru atceras ar cieņu un mīlestību. Arī pati zinātniece uzskata, ka Pūrē aizritējuši viņas labākie gadi.

Ass prāts, skaidra valoda un atsaucīga sirds

Visu savu darba mūžu Māra ir veltījusi augļkopības attīstībai Latvijā, šai jomā arī daudz panākusi, turklāt tas noticis arī tai laikā, kad nozari Latvijā vērtēja kā maznozīmīgu vai pat nevajadzīgu. Viņa ir stāvējusi pie daudzu jaunu augļu dārzu šūpuļa: nenogurstoši iedrošinājusi, mācījusi, rādījusi, stāstījusi. No Pūres Māru pierunāja doties strādāt uz Dobeli, kur vajadzēja izvērtēt Pētera Upīša atstāto mantojumu. Tas nebija viegli, jo tolaik dārzam bija pievērsta liela sabiedrības uzmanība un vajadzēja pierādīt, kāpēc viens vai otrs koks ir nocērtams, bet kāds cits savukārt ir atstājams, jo ir ļoti vērtīgs. Šajā laikā tika likti arī pamati Latvijas dārzkopības institūtam. Kaut arī nu jau sasniegts cienījams vecums, Māra aizvien vēl strādā, veic pētījumus, tos apkopo gan teorētiski, gan arī praktiski. Vēl nule kā apbalvotajai zinātniecei raksturīga kāda ne tik izplatīta, bet ļoti augstu vērtējama īpašība – drosme paust savu ne vienmēr ērto, reizēm pat augstākstāvošiem netīkamu viedokli gan lieliem, gan maziem priekšniekiem. Jā, Māra aizvien ir atklāta, atvērta, sirsnīgi atsaucīga ikvienam, kurš pie viņas vēršas. Ar Māru ir viegli un ļoti interesanti sarunāties.

Skolotāja darbs – pārāk vienveidīgs

Vaicāta par to, vai viņas interese par dārzkopību nākusi līdzi no bērnības, zinātniece pēc neliela pārdomu mirkļa secina: “Nezinu, vai no bērnības, bet laukos augušam cilvēkbērnam jau gribētos ābolus, bumbierus un tamlīdzīgas lietas. Man bija interese stāties Bulduru dārzkopības tehnikumā, bet tas nesanāca, jo tēvu represēja. Mamma bija dārzkopības agronome, bet strādāja konservu rūpniecības trestā, kam piederēja daudzas senas specializētās saimniecības. Viena tāda bija arī Iecavā. Mēs dzīvojām izvesto mājā, kur bija ļoti skaists dārzs. Toreiz visā tuvākajā apkārtnē mājās vietējo nebija, tie bija vai nu izvesti, vai aizbraukuši uz ārzemēm. Dārzs bija ļoti skaists – ar ābelēm un ķiršiem… No sākuma gribēju stāties ķīmijas fakultātē, kur netiku slimības dēļ, tāpēc iestājos neklātienē biologos. Tur bija jāmācās gan bioloģija, gan ķīmija. Tā kā tā bija Pedagoģiskā institūta fakultāte, kur varēja mācīties neklātienē, tad sāku strādāt par skolotāju.

Sākumā Iecavā, tad Valmierā, Viestura vidusskolā. Toreiz pie Valmiermuižas bija siltumnīcas ar vīnogām, tad es tās veidoju. Man patika skolotāja darbs, bet man nepatika, ka vienmēr bija jāatkārto viens un tas pats. Bija paralēlklases, un tajā laikā jau nevarēja strādāt, kā pats gribi, bija cieši jāturas pie programmām un metodikām… Kad pabeidzu studēt, jauna nekā vairs nebija, un tas nu pilnīgi nebija man pa prātam.”

Pūre – Māras Skrīveles veiksmes stāsts

To, ka nokļuvusi Pūrē, Māra Skrīvele sauc par veiksmes stāstu: “Iznāca tā, ka mamma aizgāja strādāt uz Pūri. Tur bija atbrīvojusies arī viena zinātnieka vieta. Pūres laiks man bija tas jaukākais. Tā bija jaunība. Tur satiku daudzus gudrus un jaukus cilvēkus, izcilas personības: Valdi Grosēnu, Ilgu Grosēnu, Viesturu Dūku, Ivaru Dimzu, Mārtiņu Jansonu, Edgaru Biti, Artūru Ribenu, Maiju Eihi un citus. Diemžēl dažiem no viņiem politikas dēļ no zinātnes bija jāaiziet. Pūrei tajā laikā bija ļoti laba slava, labas tradīcijas… Bet man toreizējais Pūres dārzkopības stacijas direktors Juris Ūdris piedāvāja zinātnieka vietu jautājumos par šķirnēm, jo M. Eihe, kura šajā vietā strādāja, devās studēt aspirantūrā uz Maskavu. Es par to biju ļoti priecīga, jo šķirnes vismaz mazdārzniekiem interesēja. Strādāju gan ar plūmēm, gan āboliem, gan bumbieriem. Bija interesanti atjaunot kolekciju, dabūt daudzas jaunas šķirnes.”

Kad jābaro nezāles

M. Skrīvele: “Tajā laikā mums bija projekts, kur strādājām kopā ar V. Grosēnu, I. Dimzu un J. Ūdri. Mēs gribējām pārbaudīt, kā mēslošana un vainaga veidošana ietekmē ražošanas periodiskumu. Pēc 20 gadiem Gross šajā izmēģinājumā pierādīja, ka vienīgais, kas ietekmē ražu, ir ūdens. Bija varianti, kur ābelēm deva kūtsmēslus, minerālmēslus, un bija varianti, kur nedeva neko. Starpība ražā nebija nekāda. Es tad nu Arnoldam Grosam prasīju, kāpēc viņš visur rakstot, ka vajag mēslojumu. Viņš atbildēja, ka tad jau mūsu nozarei vispār vairs neko nedošot. Toreiz mēslojums bija lēts. Augļkopībā to kaisīja ap stumbriem, kur auga nezāles. Par šo lietu I. Dimza teica: “Viss ir pareizi, bet tikai otrādi.” Apdobes mēsloja, un tur auga nezāles. Pēc tam lietoja herbicīdus, lai nezāles iznīcinātu. Faktiski visa sakņu virsma, kas varētu uzņemt mēslojumu, atrodas rindstarpās, nevis ap koka stumbru. Kokiem šāda mēslošana nedeva neko, labums bija tikai nezālēm. Bet tā toreiz bija pieņemts un nevarēja neko daudz pretī stāties.

Ar aizrautīgu interesi dārzkopības vēsturē

Vaicāta par to, vai tagad, jau esot pensijā, viņai ir iespēja nodarboties ar to, ko patiesi vēlas, M. Skrīvele aizrautīgi stāsta: “Kādas tik augļkopības tēmas nav atrodamas vēsturē! Ar to es tagad nodarbojos. Man liekas kaut kā nepieņemami, ka viss, ko zināja vecie augļkopji, ir aizmirsts, ka viņi – lielas personības – mūsdienās paliek nezināmi. Pūres izmēģinājumu stacijas bibliotēkā atradu vecos dārzkopības žurnālus. Par to, ko es tur izlasīju, biju šokā. Mēs te runājam par intensīvo augļkopību, bet jau 1928. gadā profesors Jānis Sudrabs rakstīja, ka mums ir pēdējais laiks pāriet no ekstensīvām šķirnēm uz intensīvām! Kad strādāju Dobelē, tad šos viņa teicienus par augļkopības attīstību Latvijā izliku pie institūta sienas un kolēģiem jautāju, vai zina, kurā laikā tas ir teikts… Pēc iepazīšanās ar žurnāliem man bija skaidrs, ka mums Latvijā ir jābūt komerciālai augļkopībai. Padomju laikā tas gan nebija iespējams. Tajā laikā galvenais bija kvantitāte, ne kvalitāte.

Jā, esmu aizrāvusies ar dārzkopības vēsturi, kas ir tik ļoti plaša, ka to es vairs nevaru paspēt aptvert. Cenšos izvilkt no vēstures, arī no padomju laika pētījumiem, to, kas ir noderīgs mūsdienās, saistu to kopā. Ņemšu tikai 100 gadu laiku pa atsevišķām tēmām: par mēslošanu, par vainagu veidošanu, par stādāmbedru rakšanu, kas vēl joprojām ir strīdīgs jautājums. Arī šķirņu izvēlē katrai kultūrai viss mainījies, jāizvērtē, kas derīgs mūsdienu skatījumā.”

Par neīstajiem dzidrajiem āboliem un olu plūmēm

M. Skrīvele: “Tomēr apbrīnojami, cik daudz šajā vēsturē ir šodien derīgu atziņu! Kaut vai, piemēram, tagad daudzi saka, ka vecā, iecienītā ābolu šķirne ‘Baltais dzidrais’ nav īsta, ka ‘Antonovka’ arī agrāk bijusi labāka. Arī Latvijas dzeltenā olplūme nav īsta. Man ir izveidota datu bāze par visiem rakstiem, kas bijuši žurnālos. Un vecie dārznieki raksta, ka šķirnes, kuras pavairo veģetatīvi, noveco, nesaglabā visas šķirnes īpatnības. Līdz šim mēs sapratām: ja šķirni aco, tā ir tāda pati, kā līdz šim bijusi. Bet izrādās, ka tā nav! Jo šo šķirni vairāk šādi pavairo, jo vairāk parādās kaut kādas izmaiņas. Parādās jauni kloni (vienas šūnas vai organisma pēcnācēji, kas radušies bezdzimumvairošanās ceļā). Izrādās, ka pārmaiņas rodas arī tad, ja ir stresa situācija. Un stresa situāciju rada arī acošana. Tādējādi parādās pārmaiņas, kas sākumā ir nelielas, bet tās uzkrājas. Tāpēc nedrīkst ņemt potzarus no kokaudzētavas, jāņem potzari no aprobētiem mātes kokiem, ciltskokiem. Jau pagājušā gadsimta 30. gadu beigās Zemkopības ministrija bija pieņēmusi likumu, ka kokaudzētavām ir jābūt tādiem kokiem, kas ir pārbaudīti! Instruktori brauca trīs gadus un skatījās, vai šķirne ir īsta. Kad to visu lasu, domāju, ka tas saistās arī ar mūsdienām. Bet mums taču mācīja, ka veģetatīvā pavairošana saglabā visas auga pazīmes. Zvanīju Īzakam Rašalam, kas ir zinošākais mūsu ģenētiķis, stāstīju, ka man ir tikai novērojumi par šo lietu. Un viņš uzsvēra, ka novērojumi ir tikpat nozīmīgi kā laboratorijas pētījumi, pat daudzpusīgāki, jo tiek apskatīts dažādu faktoru kopums. Laboratorijā mēģinājums notiek vienā mēģenē vai vienā konteinerā, bet dabā jau tā nav. Bet šķirnes izmaiņas, izrādās, arī no ģenētiskā viedokļa ir izskaidrojamas. Mums nav māteskoku, ciltskoku, mēs zarus potēšanai ņemam, kur vien gribam, visvairāk no stādiem kokaudzētavās, kuri vēl nav ražojuši. Mums nav tāda nolikuma, kaut gan 1937. gadā Latvijā tāds bija!”

Kā atrast pazudušu plūmi?

Izmantojot izdevību, vaicājām zinātniecei par to, vai izdevies atrast reiz par pazudušu uzskatīto īsto ‘Latvijas dzelteno’ olplūmi? M. Skrīvele pastāstīja: “Olplūme ir, atradām diezgan daudz. Šogad braucām uz Latgali, uz kādu vecticībnieku lūgšanu namu, pie kura aug labas olplūmes, kur viena plūme sver 30-50 gramus. Vēl dabūsim arī sakņu atvases. Šogad visur bagāta plūmju raža. Olplūmei arī. Uz paziņojumu, ka meklējam olplūmi, maz atsaucās. Bet atsaucās, piemēram, dzirciemniece Lilita Malvesa, kura dzīvo pie baznīcas. R. Emsiņa aizbrauca pie viņas pēc potzariem, un L. Malvesa pastāstīja, ka viņai tā olplūme esot no 30. gadiem: māja celta 1870. gadā, bet viņas vecāki pārņēmuši saimniecību 1930. gadā, kad dārzs jau devis pilnu ražu. Liels koks, pilnīgi novecojis. Bet plūmes ir ļoti skaistas. Nelielus zariņus potēšanai R. Emsiņa dabūja un savā audzētavā uzpotēja. Arī aiz Preiļiem vienā mājā ieraudzījām olplūmes koku ar zariem līdz zemei. Saimnieks saka, ka olplūme. Jā, nu varam droši teikt, ka olplūme ir saglabājusies un mēs to atjaunosim. Starp citu, Igaunijā arī ir viens dārzs, kur audzē Latvijas dzelteno olplūmi un atzīst par vienu no pieprasītākajām.”

Dārzniekam jāzina viss

Aicināta vērtēt savu zinātnieces veikumu, M. Skrīvele, atzīst, ka svarīgs pēdējo gadu panākums bijis pierunāt kādreizējo kolēģi Ivaru Dimzu rakstīt memuārus un pašam paanalizēt savus izmēģinājumus: “Es teicu, ka viņš nedrīkst aiziet ātrāk, kamēr nav šo darbu pabeidzis. Tas ir viņa mūža darbs, un ceru, ka tas lika viņam šajā pasaulē nodzīvot kādu laiciņu ilgāk. Viņš bija kolosāls cilvēks.

Salīdzinot mūsu darbus, es domāju, ka es neesmu tāda īsta zinātniece, jo man nepatīk šaurs skatījums. Man vairāk patīk visu skatīt kopsakarībās, bet zinātnieks parasti skatās šaurāk, specializējies vienā jomā. Bet kādreiz, kad man teica, ka kolhoza dārzniekam ir jāzina viss, es mēģināju protestēt, jo biju iedomājusies, ka varu lasīt lekciju tikai par savu šauro pētījumu tēmu. Bet tagad zinu: dārzniekam ir jāzina viss. Kad sākās pārmaiņas, kad sāka zemnieku saimniecībās ierīkot jaunus dārzus, es nezināju, kā tas pareizi jādara. Es mācījos no zemniekiem, no viņu kļūdām.”

Vajag vietējos pētījumus un vairāk konsultantu

Vaicāta, kā vērtē pašreizējās augļkopības zinātnieku iespējas, M. Skrīvele sāka ar nelielu atkāpi: “Darbs Dobelē man bija visgrūtākais periods. Vispirms bija tracis ap Upīša dārzu, pēc tam viss augļkopībā mainījās, mainījās audzēšanas sistēmas. Varējām braukt skatīties, kā citās valstīs ierīkoti dārzi, kādas šķirnes audzē. Tomēr ir jāsaprot, ka tas, kas der vienā vai otrā valstī augļkopībā, bieži neder mums. Mēs varam ņemt tikai ideju, kādā virzienā mums jāskatās. Sīkumi mums ārzemēs nav jāpēta, tie mums pašiem savi jāatklāj. To jau agrāk teica arī vecie dārznieki. Zinātni vajadzētu vērtēt nevis no sadarbības ar ārzemēm un publikācijām angļu valodā, bet gan no nozares attīstības viedokļa. Pašlaik ir tāda situācija, ka vietējo pasūtījumu zinātniekiem nav tik daudz, tāpēc vairāk orientējas uz ārzemju projektiem, uz dziļu, fundamentālo zinātni. Manuprāt, nevar mācīt augsto zinātnisko vai ārzemju pieredzi cilvēkiem, kam nav pamatzināšanu par augsni, šķirnēm, augu fizioloģiju. Nereti viņi nezina, kāpēc viņi vienu vai otru lietu dara, viņi dara to, kas ir uzrakstīts. Bet katrā gadījumā jau ir jādara citādāk. Pieejot pie koka, jāskatās, vai vajag retināt zarus vai nevajag. Tāpat kā cilvēki, arī katrs koks ir citādāks. Tagad ir tā, ka brauc visi uz Poliju mācīties. Bet es uzskatu, ka no Polijas vajadzētu mācīties tikai kooperāciju. Šķirņu izvēle, stādīšanas attālumi, potcelmi – tas ir mūsu visu darbs. Bet nav neviena, kas to atbalsta, jo visi projekti ir paredzēti apmēram trim gadiem. Ko var izdarīt augļkopībā tīs gadu laikā!? Turklāt vērtē tikai publikācijas angļu valodā un lepnos angļu žurnālos! Mūsu pētījumi nevienai citai valstij nav interesanti. Poļi un lietuvieši būtu priecīgi, ka mūsu augļkopju vispār nebūtu. Man dažkārt ir uzdots jautājums, kāpēc, piemēram, poļu šķirnes āboli Latvijā ir garšīgāki nekā Polijā. Bet es par to nebrīnos. Tā ir. To pašu saka lietuvieši pa savu ābeļu šķirni ‘Auksis’. Viņiem nekad neesot tik skaisti, krāsaini aukši kā pie mums. Aizvakar biju Sēlijā – Lonē un Gārsenē, man tur no Lietuvā pirktajiem ‘Auksis’ kokiem augļi nav tik krāsaini, bet tiem, kas pirkti no Gunta Kormja audzētavas Kuldīgā, augļi ir krāsaini. Te jau atkal parādās klons. Daudzām jaunām šķirnēm tagad parādās kloni. Es nedrīkstu aiziet no šīs pasaules, kamēr neuzrakstu visu to, ko esmu izvērtējusi. Vērtējot zinātnieku darbu Latvijā, auditori saskaitīja, ka mums jāorientējas uz lokālām vajadzībām, uz vietējo tirgu. Mums šobrīd trūkst augļkopības konsultantu, ir tikai viens – Māris Narvils. Latvijas laikā bija valsts apmaksāti 29 konsultanti, kuri bāzējās Jelgavā. Vēl bija arī privātie, bija lauksaimniecības pārraudzības biedrības. Pie katras saimniecības bija konsultants, kurš sekoja visam līdzi. Ko gan var palīdzēt saimniekam, ja pie viņa labākajā gadījumā aizbrauc uz saimniecību vienu reizi gadā?! Instruktors vainagu veidošanas laikā veselu dienu strādāja kopā ar saimnieku, viņš arī visus ekonomiskos datus nofiksēja, visu, kas vajadzīgs statistikai. Tagad vai jābrīnās, ka Latvija varēja eksportēt tik daudz ābolu, no Latgales nelielajām saimniecībām vien varēja savākt 1000 tonnu ‘Antonovku’. Nevar būt zinātnieks reizē arī konsultants. Labi, ka man tas vairs nav jādara, tagad es varu nodarboties ar to, ko uzskatu par lietderīgu un vajadzīgu. Pūre man ir ļoti mīļa, bet Dobele vērtīga ar to, ka tur es kļuvu stipra. Lai arī mums dažkārt ir dažādi uzskati par dārzkopības zinātnes uzdevumiem, stratēģiju, vienmēr esmu jutusi institūta kolektīva atbalstu, arī atbalstu šobrīd, saņemot «Sējēja» – balvu par mūža ieguldījumu.”

Mara Skrīvele – lauksaimniecības zinātņu doktore (emeritus), selekcionāre

Sasniegumi:

* Līdzautore ābeļu šķirnēm ‘Iedzēnu’, ‘Alro’, ‘Forele’, Stars’, ‘Sarma’ un bumbieru šķirnei ‘Kursa’, līdzautore reģistrētai ābeļu šķirnei ‘Ilga’ (ABEl), ‘Atmoda’, ‘Magone’ un plūmju šķirnei ‘Lāse’ (PLU1).

Pētījumu rezultātā izstrādāti ieteikumi par piemērotākajām perspektīvo ābeļu šķirņu un klonaudžu potcelmu kombinācijām, par ābeļu šķirņu vainaga veidošanas īpatnībām atkarībā no šķirnes un potcelma formas; par augļkopības, intensīvo dārzu un atsevišķu šķirņu audzēšanas ekonomisko efektivitāti.

Vairāki desmiti publikāciju Latvijas un citu valstu zinātniskajos izdevumos

Apbalvojumi:
*Tautsaimniecības sasniegumu izstādes bronzas medaļa, 1985
*Latvijas PSR agrorūpnieciskā kompleksa teicamnieks, 1990
*Lauksaimniecības ministrijas Goda raksti, 1980, 1982
*Latvijas PSR Zinību biedrības Goda raksti, 1980, 1985
*Konkursa «Sējējs» – laureāte zinātnē, 1996
*Trīszvaigžņu ordenis, V pakāpes, 1999
*LZA un LLMZA Paula Lejiņa balva par intensīvās augļkopības zinātnisko pamatu izstrādi Latvijas apstākļos, 2002
*ZM medaļa «Par centību», 2005
*LR Ministru kabineta balva par nozīmīgu ieguldījumu augļkopības nozares attīstībā Latvijā, 2010
*Konkursa «Sējējs» – balva par mūža ieguldījumu, 2018

 

Avots: laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” (09.10.2018.), Rūta Fjodorova