Izvirzīšana Zemkopības ministrijas (ZM) rīkotajam konkursam «Sējējs» jau ir liels gods, jo izvirza jau tikai labākos. Tos, no kuriem var gūt pieredzi un idejas saimniekošanai savā saimniecībā, kurus var apbrīnot par uzņēmību, čaklumu un prasmi gudri strādāt. Latvijas Lauksaimniecības un konsultāciju centra (LLKC) Tukuma biroja darbinieki konkursam «Sējējs 2018» ir izvirzījuši Kristapa Rorbaha saimniecību Smārdes pagastā nominācijā «Jaunais veiksmīgais zemnieks».

Šo nomināciju vērtē Aiva Zvirbule, ZM Lauku attīstības atbalsta departamenta (LAAD) Lauku attīstības fondu nodaļas vadītāja vietniece; Sandra Strēle, ZM LAAD lauku attīstības fonda vecākā referente; Sanita Leite, Lauku atbalsta dienesta (LAD) Lauksaimniecības un lauku atbalsta departamenta lauksaimniecības un mežsaimniecības nodaļas vecāka referente; Elīna Ozola, LLKC aku attīstības nodaļas vadītāja, Lāsma Lapiņa, biedrības «Latvijas jauno zemnieku klubs» valdes priekšsēdētāja vietniece un Guntis Vilnītis, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes ģenerāldirektors, Latvijas industriālas kaņepju audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs.

Konkursa vērtēšanas komisija savu darbu jau ir sākusi. Tai pa pēdām arī mēs devāmies apciemot un apskatīt Kristapa saimniecību. Nonākot galā, patiesi bijām pārsteigti, ka pļavā, kur, šķiet, vēl vakar nekā nebija, šodien jau stāv divas lielas dārzeņus ražojošas siltumnīcas! Turpat arī satikām Kristapu un viņa topošo sieviņu Kitiju Belovu.

Aicinājumi saimniekot – kā “lētā” kredīta piedāvājums

Abi jauni, apņēmīgi, enerģijas pilni strādāt uz piecu hektāru lielās zemes platības, kuru nu var saukt par savu. To Kristapam uzdāvināja viņa mamma Andra, kas savukārt zemi mantoja no savas mammas, Kristapa vecmāmiņas Ilonas Krūmiņas. Šī jaunajiem saimniekiem ir ceturtā sezona. Un, kā abi stāsta, ceļš uz pašiem savas saimniecības izveidošanu nebūt nav rozēm kaisīts. Tāpēc, viņuprāt, medijos amatpersonu un politiķu daudzie aicinājumi uzsākt savu biznesu, savu saimniekošanu dažkārt skan tikpat nenopietni kā aicinājums ņemt īstermiņa kredītu vai vinnēt spēļu zālē. Vispirms tā jau ir liela uzdrīkstēšanas. Un, kā abi tagad domā, droši vien nekas nebūtu iznācis, ja jaunieši netiktu paši pie savas zemes. Zeme ir visa pamatu pamats. Kristaps stāstīja, ka lauksaimniecības zemes hektārs pašlaik maksājot 6000 eiro. Bet, lai pie sava lauka piekļūtu, pāri novadgrāvim bija jāuzbūvē tilts. Kristaps jau pats bija izdomājis, kā ieliks caurteku, kā to lētāk uzbūvēs, bet kāds draugs, kurš saistīts ar meliorācijas lietām, brīdinājis, ka bez projekta to nedrīkst darīt. Lai apmierinātu ierēdņu prasības, nu vajadzējis caurteku ierīkot pēc viņu piedāvātā projekta. Un tā rezultātā vien nieka caurtekas ierīkošana izmaksājusi 4000 eiro. Arī elektrības ievilkšana 0,5 km attālumā nebija lēts prieks.

Pirmo siltumnīcu uzbūvē paši

Pirmo siltumnīcu Kristaps uzbūvēja kopā ar māsas vīru, kurš ir namdaris. Pa ziemu izliekuši arkas, pavasarī iebetonējuši stabus un salikuši arkas, kas pārvilktas ar divkārtīgu plēvi. Starp abām kārtām atstāta gaisa sprauga. Tādējādi tiek labāk noturēts siltums. Plēves kalpošanas garantijas laiks esot 10 gadi. Otru siltumnīcu 500 kvadrātmetru platībā uzcēluši ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Līdzmaksājumam naudu sakrājuši paši, kredītu nav ņēmuši. Jaunajā siltumnīcā plēvei garantija 12 gadi. Atšķirībā no pirmās siltumnīcas, jaunajai ir metāla konstrukcijas, tā aprīkota ar meteostaciju, kas nodrošina automātisku vēdināšanu. Jaunajai arī saule labāk spīd cauri, tā ir gaišāka. Šī siltumnīca tika nodota ekspluatācijā maijā, tāpēc tomātu stādi, kas paredzēti jaunajām platībām, esot nedaudz pārauguši, bet, kā jaunieši spriež, gan jau līdz rudenim izlīdzināsies. Turklāt Kitijas tirgus pieredze ir tāda, ka nereti cilvēki iegādājas par lētāku naudu vēl zaļus tomātus un tos nogatavina mājas paši.

Laba sēkla ir ļoti dārga

Viņa arī stāsta, ka katru gadu izmēģinot jaunas tomātu šķirnes. Tās, kuras iepatīkas, turpina audzēt arī nākamajā gadā. Tādējādi savu stabilu vietu tomātu sortimentā ir iekarojusi šķirne «Favorita» F1, sarkanie un dzeltenie ķirštomāti, aveņu tomāti, šķirne «Beorange» F1, arī Getliņos audzētā šķirne «Aurea» F1. Par pēdējo gan saimniekiem domas daloties, Kitijai šie tomāti patīk, bet Kristaps saka, ka tie ātri kļūstot mīksti.

Labas tomātu sēklas ir ļoti dārgas. Kristaps skaidro: ja tirgū stāds maksā 60 centus, tad audzētājiem jau attiecīgās šķirnes sēkliņa maksā 60 centus. Tad nu varam izrēķināt, cik vajadzētu maksāt stādam – vismaz 1,5 līdz diviem eiro. Tāpēc stādus viņi audzē tikai pašu siltumnīcām. Ja gribētu stādus tirgot, tad jāpērk lētās šķirnes, citādi stādu audzēšana neatmaksātos, jo dārgajām diez vai būs pircēju. Kitija pastāsta, ka ķirštomātus fasējot kastītēs, un pircēji šādu produkciju ir iecienījuši.

Lai nebūtu zaudējumu, loki jāizaudzē 25 dienās

Sezona siltumnīcā sākas ar lociņiem, zaļumiem, salātiem, spinātiem, redīsiem. Tomātu laikā pieprasīts ir baziliks, tāpēc uz Kauguru tirgu, kur viņi pārdod savu produkciju, līdzi jāņem arī tas. Sīpolus loku audzēšanai saimnieki pērk nakts tirgū, jo profesionālie sīpoli loku dzīšanai dārzkopības veikalos ir dārgi, bet no audzētāja pirktie sīpoli – uz pusi lētāki. Lielveikalā Polijā izaudzētos sīpolus nevar pirkt loku steidzināšanai, jo tie ir apstrādāti tā, lai saglabātos un nedīgtu. “Ziemā loki ir jāizaudzē 25 dienās, pretējā gadījumā loku audzēšana nes nevis peļņu, bet gan zaudējumus, jo katru dienu siltumnīcas ir jākurina,” sarēķinājis Kristaps. Pagaidām vēl apkure siltumnīcās nav ierīkota, bet jau šogad mazāko siltumnīcu plānots apsildīt. Šī ir ceturtā sezona, kopš saimnieki audzē gan siltumnīcu kultūras, gan lauka dārzeņus – cūku pupas, gurķus, ķiplokus u.c.

Tirgū svarīga atpazīstamība

Daudz viņu darbā nosaka laika apstākļi. Bijuši rūgti brīži, kad, piemēram, pagājušajā gadā nosala lauka gurķi. Žēl jau bijis tās naudas, kas izdota par profesionālo sēklu, savu veltīgi ieguldīto darbu jau nemaz nerēķinot. Tāpēc nu Kristaps apsver iespēju gurķus audzēt plēves tunelīšos. Jau pavisam drīz sēs spinātus, kas nākošajā pavasari agri izaugs, bet rudens dilles sēs lauka platībās. Siltumnīcās ir ierīkota pilienveida laistīšana. Tas ievērojami atvieglo saimnieku darbu. Agrāk vajadzējis ūdeni nest un liet ar lejkannām. Kad īpašumam ievilka elektrību, nākamais, ko ierīkoja, bija pilienveida laistīšana. To plāno ierīkot arī lauka gurķiem. Saimniecībā 0,3 hektāros ir iestādīts ābeļdārzs. Izvēlētas vasaras šķirnes, kuras nav paredzētas uzglabāšanai, bet gan ņemšanai līdz uz tirgu. Šogad ābelītēm jau trešais gads un rudenī būs pirmie ābolīši. Reiz ābeļu rindstarpas Kristaps ar trimmeri izpļāvis. Pagaidām cita pļaujamā nav, un nupat būs jāpļauj atkal. Šādā veidā tas pagaidām ir smags darbs. Savu produkciju saimnieki paši pārdod Kauguru tirgū. Tur visai noderīga ir atpazīstamība, ko jaunie saimnieki ir iemantojuši no otras vecmāmiņas Lienes Jurjānes, kura savulaik tirgojusies konkrētajā tirgus vietā.

Attīstībai jāņem kredīts

Abi jaunieši uzskata, ka ir vērts strādāt, jo nopelnīt var. Savu darbu, nostrādātās stundas jau, protams, neskaita un nerēķina. Vēl ļoti daudz ir jāiegulda ražošanā. Vēl ir tikai pats sākums un visi ražošanas līdzekļi nav sagādāti. “Vajag traktoru, bet tam jau kaut kas jākabina klāt, taču jebkurš agregāts maksā, sākot no 10 000 eiro,” rēķina Kristaps. Viņš šogad uztaisījis saimniecības modernizācijas projektu un gatavojas pirkt traktoru. Projektu atbalsta Eiropas Savienība, bet nepieciešams arī paša līdzmaksājums. Tam nāksies ņemt kredītu. Tas būs viņu pirmais kredīts. Kaut gan kredīts ir zināms risks un atbildība, tomēr Kristaps ir vienisprātis ar citiem saviem kolēģiem – dārzeņkopjiem, ka bez kredīta attīstīties nav iespējams. Jau tuvākajā nākotnē mazajā siltumnīcā plāno ierīkot apkuri, lai pavasarī var ātrāk uzsākt sezonu un izaudzēt stādus. Tiek apsvērta ideja, ka, iespējams, varētu iekarināmos podos audzēt zemenes vai ko citu, lai siltumnīcu izmantotu pēc iespējas intensīvāk. Un saimniekiem ir arī sapnis par savu trešo siltumnīcu, kura iecerēta kā liels tunelis ar segto platību 0,07 ha platībā.

Studijas pagaidām jāatliek

Kristapam ir vidējā izglītība. Viņš mācās lauksaimniecības pamatus, jo to prasa, īstenojot projektus. Puisis arī sapņo par studiju iespējām Latvijas Lauksaimniecības universitātē, taču tās arī maksā gana labu naudu. Tad nu nākas izvēlēties, vai ieguldīt saimniecībā vai studēt. Vismaz pagaidām izvēle ir par labu saimniecībai un studijas tiek atliktas uz vēlāku laiku. Taču tas nenozīmē, ka viņš neinteresētos par jaunumiem. Abi saimnieki saka, ka viņiem ļoti noderējuši konsultāciju biroja rīkotie semināri. Apmeklējot arī Lauku dienas, izmantojot jebkuru iespēju gūt jaunas zināšanas. “Tā kā nezāles neiznīkst, mēs arī neiznīksim. Ja kaut kas neizdodas, nākošajā gadā atkal sanāks. Tāds jau ir dārzkopja liktenis,” optimismu saglabā Kitija.

Kaut gan zinām, ka konkursam tiek izvirzīti paši labākie jaunie, veiksmīgie zemnieki, ka visi ir gana labi un čakli, ka grūti veikumu salīdzināt un izvērtēt, tomēr «Sējēja» balvu ļoti gribētu novēlēt Kristapam Rorbaham. Lai izdodas!

Avots: laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” (10.07.2018.), Rūta Fjodorova