23. jūlijā Kandavas novadu apmeklēja konkursa «Sējējs 2018» nominācijas «Ģimene lauku sētā» vērtēšanas komisija. Komisija apmeklēja zemnieku saimniecības «Krikši» Kandavas pagastā un «Dziras» Matkules pagastā. (Par «Dzirām» rakstījām pagājušās nedēļas publikācijā. – Red.)

Atgriežas dzimtas mājās

Kandavas pagasta «Uidas» ir vienas no tām laimīgajām mājām, kas pēc okupācijas laika represijām un okupācijā pavadītajiem gadiem sagaidīja atgriežamies savus īstos saimniekus. Pašlaik te vairākās paaudzēs dzīvo Celmiņu ģimene, kas attīstījusi bioloģisko saimniecību «Krikši». Šeit izkopts gaļas lopu šķirnes ganāmpulks. Lopbarību izaudzē un sarūpē paši, arī piemājas dārzā, kur aug ģimenei nepieciešamie dārzeņi, augļi un ogas, saimnieko ar bioloģiskām metodēm.

Padomju okupācijas laikā Celmiņus, tāpat kā daudzus Latvijas lauku saimniekus, izveda uz Sibīriju. Pa to laiku «Uidās» jau bija iekārtojušās uz dzīvi citas ģimenes. Tomēr pēc atgriešanās Celmiņiem šeit ierādīja dzīvokli. Viņu meita Skaidrīte kolhozā sāka strādāt par agronomi, jo bija beigusi Kazdangas tehnikumu. «Uidās» dzīvoja arī viņas māsa ar savu ģimeni. Skaidrīte gribēja neklātienē turpināt mācības toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā, taču toreizējais kolhoza priekšsēdētājs šo vēlmi neatbalstīja. Kad Skaidrīte nodibināja ģimeni, vajadzēja lielāku dzīves telpu. Tā kā jaunajai ģimenei piedāvāja dzīvokli Valdeķos, tad nu arī agronoma darbs Skaidrītei bija citā saimniecībā – Kandavas lauksaimniecības tehnikumā. Un tehnikumā atbalstīja jaunās agronomes vēlmi mācīties un iegūt augstāko izglītību. Bērni – meita un dēls – tolaik bija mazi, viņiem dažkārt mammas pietrūka, jo Skaidrītei bija gan jāstrādā, gan jāmācās. Tomēr saimnieka gēni Skaidrītes meitā Santrā ir pārmantoti visai spēcīgi – to var redzēt šobrīd viņas pārstāvētajā saimniecībā «Krikši». Tieši viņas ģimene pārņēma saimniecību tad, kad dzimta atguva okupācijas varas atņemtās «Uidas».

Par darba turpinātājiem vēl pāragri spriest

Tagadējo «Krikšu» saimnieks, Santras vīrs Andris gan savulaik bijis autoceltņa mašīnists un, kā pats saka, nekad viņam neesot paticis braukt ar traktoru. Taču nu dienas lielāko daļu saimniekam nākoties pavadīt tieši traktorā.

Tādu pirmo kārtīgo traktoru «Krikšos» iegādājušies pirms 11 gadiem, kad piedzimusi meita Rūta. (Viņa ir piecus gadus jaunāka par savu brāli Kristapu, kurš pašlaik mācās Valsts Kandavas lauksaimniecības tehnikumā otrajā kursā. Izvēlētā profesija – lauksaimniecības mehanizācija.) Līdz tam «Krikšos» strādāja ar vecajiem krievu laika traktoriem, kas bieži lūza.
Jautāti, vai kādā no bērniem saimnieki saskata sava darba turpinātājus, Santra un Andris ir vienisprātis, ka vispirms bērniem – Rūtai, Kristapam un Katrīnai – ir jāiziet no māju komforta zonas, lai pēc tam gribētu atgriezties. Šīs domas pamatojumam Santra vēl piebilst, ka arī paši saimnieki par vienu vai otru lietu ar laiku maina savas domas, tāpēc runāt par saimniekošanas turpinātājiem vēl pāragri. Šobrīd Rūtas lielākā aizraušanās esot dejošana un viņa vēl arī mācās mākslas skolā. Savulaik arī Katrīna beigusi mākslas skolu. Ceļš līdz skolai – 7,5 km; no rīta bērnus uz skolu aizved vienā laikā, bet pakaļ viņiem uz Kandavu jābrauc jau katram savā laikā. Grūtākais laiks esot pavasaris un rudens, tā saucamais dubļu laiks, kad smagās mašīnas ceļā izbrauc pamatīgas grambas. Arī Kristaps mācījies mākslas skolā, bet nav pabeidzis, viņam pietrūcis laika, jo sācis sportot – spēlēt basketbolu. Un pašlaik tehnikumā vēl daudzas citas aktivitātes. Taču vienlaikus viņš šovasar dabūjis traktorista tiesības un nu jau ir pilntiesīgs palīgs lauku darbos tēvam Andrim. Saimniecībā sēj labību, bet tikai tik daudz, cik pašu lopiem nepieciešams spēkbarībai. Lielākās lauku platības aizņem zālāji.

Grib dzīvot pēc iespējas nepiesārņotā vidē

Vērtēšanas komisijas locekļi jautāja, vai ģimenei nav vēlmes pāriet uz konvencionālo saimniekošanu, ko abi saimnieki tūdaļ noraidīja: “Visa mūsu saimniecībā saražotā gaļa aiziet eksportam, pat mūsu brāķētās govis aiziet eksportam, tāpēc pāriet uz konvencionālo saimniekošanu i nedomājam. Gribam arī dzīvot pēc iespējas tīrākā, nepiesārņotākā vidē. Kādreiz gan bija plāni gaļu fasēt vakuuma iepakojumā. Bet iznāk tāds kā apburtais loks: mājražotājs ir tas, kas savā saimniecībā audzēto gaļu pārstrādā: kūpina, samaļ desās, gatavo maltās gaļas izstrādājumus u.c. Bet, ja es gribu vakuuma fasējumā karbonādi vai šķiņķi ielikt, tad tas ir gaļas sadales cehs, un tur ir pilnīgi citas prasības. Un nav svarīgi, vai ir viens mājlops vai 10 lopi, prasības nemainās. Un tad nu ir jautājums, vai ir vērts cehu celt, lai izpildītu kontroles prasības?”

Saimnieks skaidro: ja kādreiz tāda sadales nepieciešamība rodas, tad var gaļu aizvest uz Talsiem, uz «Kurzemes gaļsaimnieku», kur to sadalīs un safasēs. Tas tad būs pērkams pakalpojums.

“Mēs esam neliela saimniecība. Uzrakstīju projektu, lai šādu nelielu cehu iekārtotu, bet izrādījās, ka šis atbalsts paredzēts tikai mājražotājiem, pie kuriem mūs nepieskaita,” stāsta Santra.

«Sējēja» komisijas pārstāvji saimniekiem jautāja, kā viņi pavada brīvo laiku, vai dodas ceļojumos. “Jau ar nedēļu ir par daudz, lai būtu prom no mājas. Trīs dienas – tas nu ir maksimums,” tā Santra, kas daudzus gadus strādājusi par pasniedzēju Kandavas tehnikumā, kur nākošajiem lauksaimniekiem mācījusi agronomiju. Nu jau sen vairs nestrādājot, bet audzēkņu grupas aizvien vēl brauc uz «Krikšiem» skatīties un mācīties saimniekošanu. Tāpat arī ik pa laikam «Krikšos» notiek semināri. Nesen te bijusi Gaļas liellopu audzētāju biedrības izbraukuma sapulce. Arī «Krikšu» saimnieki ir šīs biedrības biedri.

Rūpējas par to, lai ganāmpulks būtu tīršķirnes

Savu saimniekošanu Celmiņi sāka ar septiņām telītēm. 2011. gadā jau reiz saimniecība bija izvirzīta konkursam «Sējējs», tikai citā nominācijā. Šoreiz konkursam nominācijai «Ģimene lauku sētā» saimniecību izvirzīja Gaļas liellopu audzētāju biedrība. Par biedrību runājot, saimnieki stāsta: “Mēs tomēr esam dažādi, dažādi domājam. Ir tie, kuriem ir šķirnes saimniecības, un tie, kuriem ir krustojumi. Ir tādi, kas audzē lopus gaļai un kas pārdod savus lopus izsoļu namam. Arī šķirnes saimniecību vidū ir liela dažādība: vienas ieved ļoti labu ģenētisko materiālu, visas teles, kas sadzemdē, pārdod un ved atkal jaunu ģenētiku. Mēs braucam uz Franciju, Vāciju, kur ir saimniecības ar izkoptu ģenētiku. Cenšamies pirkt ļoti labus buļļus, arī teles, lai būtu iespēja piedāvāt vietējam tirgum vaislas materiālu. Teles mēģinām sev paturēt. Bulli nopērkam par tādas normālas mašīnas cenu. Katrā ziņā labs tīršķirnes bullis ir puses ganāmpulka vērts.” Kopš 2008. gada saimniecībai ir Šarolē šķirnes liellopu audzētājas statuss, un «Krikšu» piedāvātajam augstvērtīgajam Šarolē šķirnes materiālam pagaidām pircēju netrūkst.

Santra uzskata, ka biedrībā ir vairākas stipras ģimenes, kas labi strādā savā saimniecībā un būtu pelnījušas, ka tās izvirza konkursam. Vērtētāji skaidro, ka «Krikšu» saimnieki uzlabo Latvijā audzēto Šarolē šķirnes ganāmpulkus, kas ir ļoti nozīmīgs ieguldījums šķirnes izkopšanā. Uz to Santra saka, ka, iepazīstoties ar saimniekošanas pieredzi Vācijā, saimnieki sapratuši, ka vēl ir, kur augt un augt, un augt. “Ja apstājies un saki, ka man pietiek… patiesībā nepietiek. Ir, kur augt dziļumā, ir daudz nianšu, ko mēs no jauna mācāmies un mācāmies. Nezinu, vai ir tādi griesti, pie kā apstāties,” saka Santra un skaidro: “Pirms 20 gadiem arī mēs nezinājām, ka ar šo lietu tik tālu tiksim. Kādreiz likās, ka jau sešas slaucamas govis ir daudz. Tad mērķis bija 20 govis. Ar 30 ha zemes gandrīz vai nezinājām, ko iesākt, tagad apkopjam 260 ha un vēl zemes nepietiek.”

Būvatļauja vēl aizvien jāpagarina

Kad Celmiņu ģimene atgriezās «Uidās», bijušās labi koptās saimniecības vietā bija palikusi tikai dzīvojamā māja. Kūts, gateršķūnis celts no jauna. Santras māmuļa Skaidrīte, vērojot jauno saimnieku rosību, atzīst, ka jaunajiem saimniekošana veicas. “Domājot par savu tēvu, man šķiet, ka viņš noteikti tur, no mākoņa maliņas, priecājas par mazbērnu veikumu,” tā Skaidrīte. Turklāt tieši «Uidās» noticis arī Celmiņu dzimtas salidojums. Santra stāsta, ka tas lieliski noderējis ciltskoka veidošanā, jo tiem radiem, kam nebija dzimšanas datumu un citu nepieciešamo ziņu, nu katrs pats varēja visu sarakstīt klāt. Savukārt Skaidrīte meitu papildina, stāstot, ka «Uidu» Celmiņi esot tādi mazi, te nav daudz cilvēku, bet, piemēram, «Kadiķu» Celmiņos esot ļoti plaša dzimta, jo tēvam bijuši daudzi brāļi un māsas.

Saimniekiem ir iecere veikt dzīvojamās mājas remontu, piebūvēt verandiņu. Taču līdz šim iznāk arvien pagarināt būvatļauju, jo aizvien tieši saimniecībai aizvien bijis vairāk vajadzību. Un, kad kaimiņi piedāvājuši atpirkt līdz tam iznomāto zemi, taču arī nav varējuši atteikt. “Tā nu būvatļauju pagarinām un pārceļam iecerēto verandiņas būvi uz citu gadu, jo bez zemes iztikt nevar,” tā saimnieki, piebilstot, ka pāri strautam ir veci mūri, pamati. Tur bijušas «Aizstrautu» mājas, kur saimnieki atjaunojuši pagrabu. Ir arī dārīte, kur graudus agrāk žāvēja. Akmens mūri saglabājušies. Iecerēts, ka tur uzbūvēs pirtiņu. Tā darbā un savas saimniecības kopšanā aizrit gads pēc gada.

***

«Uidas» apmeklēja konkursa «Sējējs» komisija šādā sastāvā: priekšsēdētāja Dace Langiša, LLKC Lauku attīstības daļas projektu vadītāja; komisijas vadītāja vietniece Vineta Geršebeka, Latvijas Lauku sieviešu apvienības valdes priekšsēdētāja; komisijas locekļi Māra Svīre, rakstniece, Daina Bruņiniece, žurnāliste, Ingmārs Līdaka, Nacionālā zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs, un Arvīds Platpers, Saeimas deputāts.

Avots: laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” (31.07.2018.), Rūta Fjodorova