Jau pēc nedēļas Rīgā, kultūras pilī «Ziemeļblāzma», notiks Zemkopības ministrijas rīkotā konkursa «Sējējs» laureātu apbalvošana. Nominācijā «Jaunais veiksmīgais zemnieks» tajā šogad piedalījās arī ĢIRTS ANTE no Auces novada. Jūnija apritēja pieci gadi, kopš viņš Vītiņu pagasta «Imantās» faktiski no nulles izveidoja savu zemnieku saimniecību, kurā pašlaik kopā ar sievu Agnesi veiksmīgi nodarbojas ar putnkopību.

Pirms vairākiem gadiem, kad saimniecība vēl tikai sāka attīstīties, «Zemgale» jau rakstīja par uzņēmīgo aucenieku, kurš nolēma savu nākotni saistīt ar lauksaimniecību. Toreiz Ģirts stāstīja, ka jau no agras bērnības zinājis, ka grib savu arodu nākotnē saistīt ar dzīvniekiem, un nodomāto arī mērķtiecīgi īstenoja, Latvijas Lauksaimniecības universitātē iegūstot augstāko izglītību un kļūstot par diplomētu zootehniķi.

Šķiet, ka arī kādiem «augstākiem spēkiem» puiša mērķtiecīgums bija pa prātam, jo, lai īstenotu iecerēto saimniekošanu, bija nepieciešams lauku īpašums. Un izrādījās, ka ir iespēja iegādāties «Imantas» un aptuveni 15 hektārus tām piegulošās zemes.

– Izvēlējos pievērsties putnkopībai, jo ar vistām strādāt tomēr ir salīdzinoši vieglāk nekā ar lielajiem dzīvniekiem, kaut, protams, ir savas nianses, kas jāņem vērā.

Bez tam vēl studiju laikā vienā no pieredzes apmaiņas programmām man bija iespēja pabūt ar putnkopību saistītās mācībās Lietuvā. Sapratu, ka tas mani interesē, aizrauj, – atceras Ģirts, piebilstot, ka ne mirkli nenožēlo savu izvēli gan par dzīvi laukos, gan nodarbes veidu.

Kūti uzceļ pašu spēkiem

Pirmās dējējvistas uz «Imantām» savulaik atceļoja no Lietuvas un Zviedrijas. Toreiz tās tika izmitinātas esošajā kūtī, bet šovasar pirmās iemītnieces sākušas apdzīvot arī jaunuzcelto novietni. Tās būvniecībai līdzekļi tika gūti projektu konkursā, kurā varēja saņemt finansējumu tieši mazās saimniecības. Starp citu, ēka uzcelta pašu spēkiem, kaut arī process ilga vairāk nekā gadu.

Arī pašlaik cāļi tiek iegādāti Zviedrijā – šovasar uz «Imantām» no turienes atceļoja 400 putnu.

– Te, uz vietas, paši ar cāļu inkubēšanu nenodarbojamies. Pirmsākumos pamēģinājām, bet sapratām, ka tas nav izdevīgi. Ja grib to darīt, pirmām kārtām vajag ļoti labu un profesionālu inkubatoru, kas maksā bargu naudu. Mums tādas nav. Tāpat ir jāprot maksimāli ātri pēc izšķilšanās atšķirt gailīšus no vistiņām. Parasti no inkubētajām olām izšķiļas puse vienu, puse otru, bet gailēni – tie putnkopim ir zaudējumi. Kamēr tie paaugsies tiktāl, lai varētu noteikt dzimumu, es būšu velti tērējis laiku, tos kopjot, un barību. Varbūt skan briesmīgi, bet lielajos kompleksos šī iemesla dēļ gaiļus uzreiz pēc izšķilšanās tāpēc likvidē. Toties, pasūtot putnus no ārzemēm, saņemam jau vakcinētus un šķirotus cālēnus, tas ir, tikai vistiņas.

Pārblīvētību neatzīst

Pašlaik saimniecībā ir ap 600 dējējvistu, lielākoties ‘Loh-man Brown’, nedaudz arī ‘Leghorn’ šķirnes pārstāves. Par pēdējām sarunbiedrs teic – nākotnē gan vairs šīs vistas neaudzēs. Pirmām kārtām šīs šķirnes putni esot «ļoti nevīžīgi un netīrīgi», kā arī dējumā galvenokārt ir mazas olas.

Ģirts teic, ka, viņaprāt, 600 putnu – tas ir maksimālais daudzums, ko var turēt jaunajā kūtī, kaut arī teorētiski labturības prasības atļauj šādā platībā audzēt arī vairāk.

– Tomēr mums ar Agnesi šāds modelis nav pieņemams, jo tad aplokos vistu ir tiešām kā biezs, kāju nav, kur nolikt. Tāpēc mums aptuveni 20 kvadrātmetru lielā platībā mitinās apmēram 120 putnu, kaut, iespējams, varētu arī 180.

Jāpiebilst, ka atšķirībā no lielajiem putnkopības kompleksiem putni «Imantās» netiek kūtī turēti sprostos, bet gan ir sadalīti pēc vecuma vairākās grupās, katra no tām kūtī mīt nožogotā teritorijā. Tiklīdz būs realizēta iecere par āra aploku celtniecību, vistas, ja vien tām labpatiks, varēs arī doties svaigā gaisā.

Otrā iespēja vecajiem putniem

Savukārt vecajā kūtī, ko nākotnē plānots rekonstruēt, pašlaik mitinās putni, kuri jau pārsnieguši produktīvo vecumu, tas ir, sasnieguši aptuveni četru gadu vecumu.

– Teorētiski šos putnus, redzot, cik zema ir to dējība, vajadzētu likvidēt, – neslēpj sarunbiedrs. – Tomēr esmu radis citu risinājumu. Proti, ir pieteikušies ļaudis, kuri vēlas tos par simbolisku samaksu iegādāties. Viņi skaidro, ka dzīvo laukos, meža malā, un apkaimē ir ļoti daudz lapsu, kas bieži «ielūkojas» arī vistu aplokā. Nelūgto viešņu dēļ šiem cilvēkiem vienkārši neatmaksājas pirkt jaunas dējējvistas. Tāpēc viņi izvēlas par lētu naudu nopirkt šādus, vecākus putnus, – cik izdzīvos, tik būs labi, arī pa kādai olai vēl izdēs. Jokojam, ka šiem putniem tā ir otrā iespēja vēl kādu laiku padzīvot.

Ģirts stāsta, ka arī «Imantās» kuplaste nav rets viesis, jo īpaši pavasaros. Kā ar to cīnīties, pagaidām nav skaidrs, atliek sadzīvot.

Mazgāt nedrīkst, jābrāķē

Jaunuzceltajā kūtī ir iekārtota arī atsevišķa telpa, kurā notiek olu šķirošana. Katra ola tiek nosvērta un pārbaudīta ar ovoskopu, vai tā gadījumā nav bojāta, piemēram, ieplīsusi. Putnkopis atzīst – tā dēvētie brāķi gadās itin bieži, jo, vistai dējot, ola var atsisties pret citu olu vai dējējligzdas malu. Tāpat gadās arī «nekrietni» putni, kuri paši savu dējumu saknāba.

Šādas olas, tāpat kā tās, ko putni nolēmuši izdēt uz zemes, ne ligzdā, un kas ir netīras, nākas brāķēt. Jā, izrādās, olas nedrīkst mazgāt, jo tādējādi tiek «aizvērtas» poras, pateicoties kurām, ola elpo, un ievērojami samazinās tās uzglabāšanas laiks. Sarunbiedrs smejas – katrā nelaimē jau ir savs labums – ar «brāķi» tiek apgādāti vecāki un radi, kuri par olu trūkumu ledusskapī nudien nevar sūdzēties.

– Tajā pašā laikā brāķētās olas ir stimuls lai domātu, kā tās varētu citādi izmantot, – jau nopietni piebilst jaunietis. -Piemēram, droši vien daudzi veikalu plauktos ir redzējuši dažādus iepakojumus, kuros atsevišķi safasēts, teiksim, olbaltums vai olas dzeltenums.

Aizdomīgie pilsētnieki

Pēc pārbaudes dējumu sašķiro pēc lieluma. Izrādās, ka atkarībā no svara olas iedala četrās kategorijās, no kurām lielākās sver ap 70 gramiem, mazākās – aptuveni 53 un vēl mazāk gramus.

Saimniecībā nodarbojas tikai ar dējējvistu audzēšanu. Vidēji dienā te tiek savākts ap 150 olu. Tās realizē kādā veikaliņā Jelgavā, kā arī reizi nedēļā saskaņā ar pasūtījumu paši piegādā klientiem – visas nepieciešamās atļaujas, dokumentāciju, lai to darītu, «Imantu» saimnieki ir nokārtojuši.

– Nemelošu, pieprasījums pēc lauku olām ir liels. Bez tam klienti ļoti bieži interesējas, vai nevaru piegādāt arī citus lauku labumus, teiksim, dārzeņus. Tomēr, lai ar to audzēšanu pelnītu, nepieciešamas lielas stādījumu platības, jo cenas nav īpaši augstas.

Lai arī «Imantu» saimnieki cenšas pircējiem piegādāt tikai kvalitatīvas, noteikta izmēra un tīras olas, dažkārt šī centība rada kuriozus. Ģirts atceras, ka bijuši gadījumi, ka pircējiem šādas olas šķiet aizdomīgas – vai tiešām tās ir lauku olas? Varbūt iegādātas lielveikalā un tikai pārliktas citā kastītē? Tad vītiņnieki piedāvā vienkārši salīdzināt šo un veikala olas dzeltenuma krāsu.

Lielākais bieds – slimības

Vaicāts, kāds putnkopim ir lielākais bieds, Ģirts vaļsirdīgi atbild – slimības. Tāpēc svešinieki, ja vien iespējams, putnu novietnēs netiek ielaisti, arī paši saimnieki, ejot apkopt vistas no vienas kūts uz otru, pārvelk citus apavus.

– Nesaprotu cilvēkus, kuri pavasarī tik ļoti pārdzīvoja par liegumu vairākus mēnešus mājputnus laist laukā. Tas taču tika darīts pašu saimniecību drošībai! Vai būtu labāk, ja slimība tiešām skartu mājputnus un tie visi būtu jāizkauj? Tad jau labāk, lai divus mēnešus tie ir telpās. Bez tam mums vēl bija no ziemas palikuši diezgan lieli sulīgās barības – biešu, burkānu, kartupeļu – krājumi, tā kā nebija nekādu problēmu.

Diemžēl «Imantās» ir jau bijusi bēdīga pieredze ar putnu slimošanu. Ģirts stāsta, ka pirms pāris gadiem savām vajadzībām Lietuvā iegādāti desmit broilercālu.

– Ar tiem ganāmpulkā tika ievazāta kaut kāda infekcija. Nedēļas laikā zaudējām 70 dējējvistu. Tas bija murgs, jo nebija nekādas nojausmas, kā šo procesu apturēt, Latvijā arī ir ļoti maz veterinārārstu, kuri strādā ar putniem. Labi, ka izdevās Saldū atrast speciālisti, kura bija ar mieru pamēģināt putnus ārstēt.

Bet, lai kaut ko sāktu darīt, vispirms ir jānoskaidro, kas tā ir par sērgu, jāveic analīzes. Tas ir atsevišķs stāsts, kā pēc tam, kad Latvijas vadošajā laboratorijā biju samaksājis bargu naudu par analīžu veikšanu, man atbildēja, ka rezultāti būs tikai pēc mēneša. Ko tad pēc mēneša es vairs ārstēšu? Galu galā izdevās tikt skaidrībā, kas tā par infekciju, un pārējos putnus izglābt. Tāpēc biodrošības pasākumi, ko iesaka ievērot, mums nav tukši vārdi.

Vaicāts par nākotnes plāniem, «Imantu» saimnieks teic – laiks rādīs. Sapnis ir renovēt veco kūti, kurā vieta varētu būt pat 1000 dējējvistām. Viņš vaļsirdīgi saka, ka, ja saimniekošanas sākumā saimniecībā bija nepieciešami ļoti lieli ieguldījumi, lai vispār varētu kaut ko uzsākt, pašlaik jau var runāt par to, ka tā nes peļņu. Tiesa, arī tā lielākoties tiek izlietota saimniecības attīstībā, pilnveidošanā. Ne velti vēl Rainis savulaik sacīja – pastāvēs, kas pārvērtīsies.

 

Avots: laikraksts “Zemgale” (06.10.2017.), Indra Cehanoviča