Konkursā “Sējējs 2019” galvenā balva nominācijā “Ģimene lauku sētā” šogad aizceļojusi uz Vārkavas novada “Kārkliņu” sētu, kur saimnieko Upenieku ģimene.
Zemnieku saimniecība “Kārkliņi” ir Alda vecāku lolojums. Deviņdesmitajos gados, pārņemot vietējā kolhoza fermas ēkas, viņi sāka nodarboties ar bioloģisko saimniekošanu piena lopkopībā.
Pārņēma tēva saimniecību
Blakus atradās vecās dzimtas mājas, kurām līdzās uzbūvēts jaunais Upenieku ģimenes mājoklis – dzeltena divstāvu ēka. “Kārkliņu” sētu varenībā pārspēj vien ozols, kas, kā stāsta Aldis, šeit audzis vēl pirms viņa senču ierašanās. “Agrāk te bija mežs. Tas izcirsts, nolīsti meža klajumi, bet ozols palicis.”
Gluži kā ozols, dzimtajā pusē palicis arī Aldis. “Tiklīdz varēju aizsniegt pedāļus, tā jau sēdos pie traktora stūres,” atminas Aldis. Viņš uzaudzis ar pārliecību, ka vecāku mantojums paliks brālim, bet dzīvē viss iegrozījies citādi. Brālis nodibinājis ģimeni Madonā un tagad tur strādā pārtikas ražošanas uzņēmumā, bet Aldis turpina vecāku iesākto laukos. Sākumā gan teju desmit gadus lauksaimniecībā darbojies neatkarīgi no viņiem, pievēršoties gaļas lopu audzēšanai. 2017. gadā notika paaudžu maiņa un abas saimniecības apvienotas, Aldim un Dinijai uzņemoties jauno īpašnieku un vadītāju lomu. Ar gaļas lopu audzēšanu Upenieku pāris vairs nenodarbojas, taču līdz maksimumam palielināts slaucamo govju skaits (bioloģiskajām saimniecībām tas ir 50). “Tāpēc galvenā mums ir kvalitāte – saražot pēc iespējas vairāk laba pienu.” Saimniecībā tiek nodrošināts darbs trim strādniekiem, arī Aldis ar Diniju savu darba ikdienu pilnībā velta “Kārkliņu” attīstībai.
Kā jau daudzās lauksaimnieku ģimenēs, sieva uzņēmusies grāmatvedes un lietvedes pienākumus. “Viņš jau zināja, ka būs nepieciešama grāmatvede,” joko Dinija, stāstot par pirmo viesošanās reizi “Kārkliņos”, “Alda māsa, mana draudzene, uzaicināja uz jaunās mājas “iedancošanu”.” Atmiņā palicis arī ceļš uz Latgali, Dinija dzimusi un uzaugusi Pierīgā, tagadējā Krimuldas novadā. “Atceros – bērnībā televīzijā redzēju sižetu par to, ka Latgalē izplatījušies knišļi. Toreiz izskatījās, ka tā tik tiešām ir pasaules mala.” Šie aizspriedumi par reģionu saglabājās līdz pat braucienam uz “Kārkliņiem”, kura laikā nācās atzīt – arī šeit var dzīvot aktīvu un interesantu dzīvi.
Laiks darbam un ģimenei
Neiztikt arī bez grūtībām, smagākās no tām piedzīvotas krīzes gados, kad apsvērta iespēja meklēt peļņas iespējas tālāk no mājām. Tomēr izeja atrasta un ģimene palikusi laukos. Nozīmīgas bijušas iespējas piedalīties dažādos konkursos, gūstot Eiropas Savienības fondu atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem. Dinija atzīst, ka noslogotākajās vasaras nedēļās, kad jānovāc labība, vīru mājās tikpat kā neredz: “Vien dzirdu pa miegam, ka vēlu vakarā ierodas, bet rītā līdz ar pirmo gaismiņu ir prom. Lauku darbi jāpakārto laikapstākļiem.” Paredzēt un ieplānot – tas ir izaicinājums. Arī dodoties uz “Sējēja 2019” balvu pasniegšanu, neiztika bez tā. Esot pusceļā uz Jelgavu, sekojot līdzi fermā notiekošajam caur videokameru ekrāniem, Dinija pamanījusi, ka kādai no govīm sākušās dzemdības. Par laimi, laikā ieradusies slaucēja un veiksmīgi saņēmusi teliņu, tikmēr norūpējusies saimniece svinīgajā ceremonijā tam visam ar telefona starpniecību sekoja līdzi.
Par spīti noslogotajai ikdienai saimniecībā, Upenieku pāris aktīvi iesaistās vietējās kopienas sabiedriskajā dzīvē. Aldis ir Vārkavas novada domes deputāts, Dinija agrāk piestrādājusi pašvaldībā par grāmatvedi, bet tagad līdzdarbojas Vārkavas vidusskolas vecāku padomē. Katru darba dienu Dinija mēro ceļu uz tuvāko attīstības centru, Preiļiem, kur bērni apmeklē mākslas un mūzikas skolu. Upenieku jaunākās atvases mācību gada laikā mājās sastopamas retāk nekā vecāki, tāpēc arī saimniecībā īpaši netiek nodarbināti. Aldis gan bilst, ka bērniem uzticēts rūpēties par trušiem, taču gan tos, gan govis izkonkurē vēl mazāki zemes kustoņi. “Kad pavasarī sākas kurkuļu šķilšanās, vardes var atrast visur, arī istabā, pat zem gultas atvilktnes esmu kurkuļus un vardes atradusi! Vakarā eju skatīties, ko bērni dara – guļ meita ar vardi plaukstā,” stāsta Dinija, “kad zeme sāk atkust, siltumnīcā zemi nevaru parakt – tur visas sliekas tiek izlasītas. Vēlāk pavasarī bizbizmārītes…” Ģimenei izdodas rast laiku arī nelieliem izbraukumiem uz tuvējiem tūrisma galamērķiem, taču vecāki novērojuši, ka tikpat plats smaids rotā bērnu sejas arī pēc kopējas kartupeļu cepšanas turpat tīruma malā.
Avots: Latgales laiks 15.11.2019. Dinija Jemeļjanova