Šogad konkursam «Sējējs 2016» no mūsu novadiem ir izvirzīti tikai divi pretendenti – nominācijā «Rītdienas Sējējs – Mazpulka dalībnieks» Signe Petrova no Jaunpils novada un Tukuma novada Sēmes pagasta zemnieku saimniecība «Tiltmačas» nominācijā «Ģimene lauku sētā». Konkursa pretendentus drīkstēja izvirzīt pašvaldības, nevalstiskās organizācijas, lauksaimniecības konsultāciju birojs un Zemkopības ministrijas padotībā esošās iestādes. Atbilstoši nolikumam pašvaldības un nevalstiskās organizācijas varēja izvirzīt pretendentus piecās nominācijās. Tomēr jau otro gadu no mūsu novadiem konkursa dalībnieku, varētu teikt, tikpat kā nav… Neticam, ka mūsu novados nav «Sējēja» medaļas cienīgu saimniecību… Vai šādi izpaužas rūpes par mūsu novadu uzņēmējdarbību? Vai nevalstiskas organizācijas dibina tikai tāpēc, lai piesaistītu projektu naudas, un citu sabiedrisko darbību tās neveic? Tās būtu pārdomājamas lietas uz nākamo gadu…. Bet šogad no sirds priecājamies par «Tiltmaču» saimnieku Jāni un viņa vecākiem Irīnu un Andri Pumpuriem, kurus pamanīja un konkursam izvirzīja Vecmoku bibliotekāre Irēna Pavloviča, kas darbojas biedrībā «Asni». Tukuma Lauksaimniecības konsultāciju biroja darbinieki šo ierosinājumu uzklausīja un rakstīja konkursa pieteikumu. To atbalstīja arī Sēmes pagasta pārvalde.

Velmē sakārtot vidi, kurā dzīvo

Irīna Pumpure stāsta, ka speciāli konkursam neesot gatavojušies. Ģimenei ir vēlme sakārtot, sakopt vidi, kurā paši dzīvo. Saimniecība ir neliela, kompakta. Jau no vecā Kandavas ceļa iebraucot «Tiltmačas», redzam nokrāsotus, godā celtus vecos zirgvilkmes darbarīkus, kas apliecina, ka šeit nodarbojas ar lauksaimniecību. 38 hektārus lielā saimniecība pārredzama: labības lauki gaida sausu laiku un kombainu; govis paēdušas un, aplokā sagulušas, atpūšas. Nelielajā kūti esot arī rukši, bet tos netraucējam. Saimnieciskais pagalms gana liels, tīrs, sauss, apaudzis ar zāli. Aiz kūtsgala vieta tehnikai. Lauksaimniecības mašīnas kārtīgi sarindotas, sakārtotas. Kā pastāstīja saimniece, aiz kūts vēl esot gateris. Saimniecībai ir arī 50 meža hektāri, un Irīna saka, ka mežs esot kā zelta stieņi, kuri tiek taupīti nebaltai dienai. Mežā vien sev sagatavojot malku un koksni paņemot tikai tik, cik nepieciešams, lai salabotu kādu aizgaldu, aploku vai grīdu. Bet gateri esot nopirkuši no kaimiņiem, kas savukārt to nopirkuši Zvārē, kad beidza pastāvēt kokapstrādes rūpnīca. Bet «Tiltmaču» saimnieki tajā laikā tur nopirkuši baļķvedēju. Nav nekāds jaunais, bet, pašu saremontēts un uzturēts, saimniecības vajadzībām gana labs.

«Tiltmačas» ir dzimtas īpašums 170 gadus. Irīna stāsta, ka Andra mamma šeit ir dzimusi un augusi, bet viņa esot ienācēja no Degoles puses un nu jau viņai «Tiltmačas» apritējuši 40 gadi. Ģimene izaudzināts dēls Jānis un divas meitas – Liene un Baiba. Pašsaprotami, ka aizvien šeit tiek mīļi sagaidīta pati jaunākā saimnieku dzimtas paaudze – mazbērni. Vasarās visi palīdz strādāt lauku darbos saimniecībā, savukārt tiem, kuri dzīvo pilsētā, lieti noder no lauku sētas uz pilsētu atvestie produkti.

«Tiltmaču» saimnieks Jānis ar sievu Sandru strādā SIA «Strabag». Sandra ir grāmatvede, bet Jānis – ceļu meistars. Pa dienu viņi ir algotā darbā, bet sestdienas, svētdienas un vakari tiek darbam savā saimniecībā.

Vecmāmuļa nosargā savas dzimtas mājas

90. gados Pumpuru ģimene atguva zemi, kas kādreiz piederēja Andra mammai. Viņš tolaik strādāja Lauktehnikā. Tur laiku griežos viss paputēja, Andris palika bez darba un sāka saimniekot vecāku mājās. Labi, ka šīs mājas bija pratusi nosargāt Andra māte Milda Pumpure. Viņai kolhoza laikā bija teikuši, lai taisās iet dzīvot uz ciematu, ka te visu nolīdzinās un nekas te nebūs. Bet Milda pēdējiem spēkiem turējās pie šī zemes pleķīša un neparakstīja nevienu papīrīti. Tad arī te tikai atstāja ābeļu dārziņu un visriņķī apara tā, ka tas 0,4 ha vien paliek. Tad nu Pumpuri noplēsa veco ēku un no tiem pašiem baļķēniem uzcēla jaunu, vien apšuva ar baltiem ķieģeļiem. Šī māja ir uz pusi īsāka, vecā bija līdz dārza malai, vairāk nekā 10 m gara. Otro stāvu pamazām būvēja Pumpuru jaunā paaudze, jo katram taču nepieciešama sava dzīves telpa. Atgūta arī Andra vecākiem piederējusi zeme. Bet, atskatoties vēl senākā pagātnē, zināms, ka kūts ir būvēta 1927. gadā un tā ir pirmā ēka, ko Andra tēvs jaunsaimniecībā uzbūvēja. Pārējās ēkas, piemēram, kalpu māja, bija no Vilksalas muižas laikiem. Andra mātes tēva vecaistēvs bijis pirmais rentnieks šajās mājās. Viņš agri nomiris, vectēvs tad vēl bija jauns puika un gāja kaimiņos par puisi. Kad kļuva pilngadīgs, apņēma sievu no Remtes puses un sāka saimniekot.

Saimniecību pārņem Jānis

Saimniecība attīstījās pamazām, līdzi “velkot” veco krievu tehniku, ko paši prata saremontēt. Sākumā bijā govs un divi sivēni – tas ir tik, cik padomju laikā ļāva turēt. Govis ataudzēja no pašu ganāmpulka. Sāka turēt sivēnmātes, paši tās sēkloja un audzēja sivēnus. Pašlaik saimniecībā ir sešas govis. Ja piedzimst telītes, tās audzē, lai nomainītu vecās govis. Bullēnus pārdod uzpircējiem.

2006. gadā Andris aizgāja Eiropas zemnieka pensijā. Tā bija maza, jo ražošanas apjomi saimniecībā nebija lieli. Tomēr uz to brīdi salīdzinoši tā bija normāla pensija. Tā saimniecību pārņēma dēls Jānis, un viņam bija par 1/3 jāpalielina ražošana. Pieaudzēja vēl gotiņas. Katrā ziņā – no saimniecības visa kuplā ģimene ir pārtikusi. Tiek izmantoti arī Eiropas Savienības atbalstītie projekti, bet gan bez kredītiem. Līdzmaksājumiem izmanto tikai par pienu, graudiem un lopiem nopelnīto naudu. Pienu kādreiz pārdevuši a/s «Tukuma piens». Bet… “Kad uznāca krīze, mūs nooptimizēja. Sanāca tā, ka mēs tik neērtā vietā dzīvojam (Ceļa malā. – Red.)… Bet mēs pat pagrabam uztaisījām renovāciju, apšuvām sienas, ielikām dzesētāju… Taču tik un tā “nooptimizēja”, jo piena maz, tas esot švaks, nekur liekams… Kad pagāja visas neveiksmes, a/s «Tukuma piens» atkal meklēja pienu… Taču mēs pirms tam intensīvi meklējām izeju, jo ar Andra aiziešanu pensijā bijām uzņēmušies saistības palielināt ražošanu. Vienīgā iespēja bija Degoles pienotava, kas mūs paņēma. Tā nu mēs joprojām no dzesētāja vedam piena kannas uz Degoli. Viņi jau arī saka, ka viņiem sakrājušies maksājumi, viņi kredītus ņēmuši, līniju attīstījuši. Saprotam, ka tas viss maksā, bet mums arī ir rēķini jāmaksā… Tāpēc jau kaut kā, viens uz otru gaidīdami, šos smagos laikus atkal pārdzīvojam. Vajadzētu arī maksāt par piena kvalitāti, ne tikai par to litru. Vai ir sešas govis vai 26, ja piens ir labs, tad par to arī vajadzētu samaksāt. Mēnesī mēs pārdodam vairāk nekā trīs tonnas piena,” stāsta Irīna Pumpure. Jautāta par to, vai nenodarbojas ar mājražošanu, kur mazsaimniecībām paveras jaunas iespējas, I. Pumpure saka, ka ar to nenodarbojas, jo nav tam laika. Arī ar gaļu te netirgojas, to nožāvē pārdošanai, lopi gaļai tiek audzēti tikai ģimenes vajadzībām. Savukārt mazos sivēnus no saimniecības pērk labi. Irīna atzīst, ka avīzē izlasījuši un tagad esot nobijušies no Āfrikas cūku mēra. Tāpēc tagad paši mežā neejot un svešus kūti nelaižot.

Graudus audzē lopbarībai. Kas paliek pāri, to pārdod «Tukuma Straumei». Ja vajag uzlabot sēklu, palaikam to iepērk no SIA «Nītava». «Tiltmaču» iebraucamā ceļa malā atrodas neliela ēka, ko savulaik Milda Pumpure par pajām privatizēja. Tagad tā ir labības klēts un te ierīkota pašiem sava dārīte. Lielus apjomus te izkaltēt nevar, turklāt viss ir roku darbs. Bet pagājušajā gadā «Tiltmaču» saimnieki gan iegādājušies šneku, kas ievērojami atvieglo darbu. Taču par to izdotie 700 eiro saimniecībai esot gana liela nauda.

Esam pagodināti, ka novērtē mūsu dzīvesveidu

Interesanti – visa «Tiltmaču» jaunā paaudze ir mācījusies Kandavas lauksaimniecības tehnikumā un atzīst šo skolu par pašu labāko. Jānis ir beidzis tehnikuma lauksaimniecības mehanizācijas kursu. Arī jaunākais znots ir beidzis tehnikumu, abas meitas un vedekliņa arī ir beigušas tehnikumu mājturības kursu. Iespējams, tas arī ir viens no faktoriem, kas «Tiltmaču» sievietēm raisa interesi par rokdarbiem. Gan Irīna, gan viņas vedekla pamanījušas biedrības «Asni» paziņojumu par iespēju Vecmoku «Dārītēs» nodarboties ar aušanu. Tad nu Irīna nolēmusi aizvest uz «Dārītēm» Sandru. Aizbraukušas uz pirmo nodarbību, un sanācis tā, ka pirmā stellēs iesēdusies Irīna. Pirmo noaudušas katra savu linu galdautu. Tad Irīna, atbilstoši pašas fotografētam saulrietam jūrā, atbilstoši krāsām fotogrāfijā uzaudusi lupatdeķi – tik skaistu, ka negribas to klāt uz grīdas, bet gan vajadzētu atrast tam vietu pie sienas. Irīna raksta arī dzeju. Jau no tiem laikiem, kad pati mācījās Praviņu skolā. Kad aizgājusi mācīties uz Laidzi, rakstīšanu turpinājusi.

“Kaut arī strādāju lauku darbus, tas jau man netraucē. Galva man visu laiku ir brīva, un emocijas iet cauri… Vīrs man uz 60 gadu jubileju uzdāvināja iespēju izdot kopkrājumu.

Pašlaik kopā ar Gerdu Stūri, kura zīmē bildes, taisām grāmatiņu bērniem. Tas man ir vajadzīgs sirdsmieram un līdzsvaram,” saka Irīna.

Un vēl kāds interesants fakts par «Tiltmaču» saimniekiem. Skaistais uzvārds Pumpuri pieņemts 1940. gadā, kad ģimenē ienācis vecmāmiņas vīrs ar uzvārdu Plinčs. Tā kā viņas ģimenē bijuši skaisti uzvārdi – Sūmanis, Strauss, tad uzvārds tika mainīts uz “Pumpurs”. Šis uzvārds patīk arī Irīnas un Andra jaunajai paaudzei. Andra mamma Milda mūžībā aizgāja 91 gada vecumā. Taču viņa paspēja iedibināt arī ģimenes tradīciju – 1. septembrī visus ģimenes skolas bērnus sagaidīt ar pankūkām. Šī tradīcija ir saglabājusies. Nu Irīna 1. septembrī cep pankūkas un gaida ciemos bērnus un mazbērnus, kuri pamanās paņemt līdzi arī savas kūkas. Protams, visi kopā ir vārda un dzimšanas dienās, Ziemassvētkos… Bet tos jau svinam mēs visi.

“Esam pagodināti, ka kāds novērtē mūsu dzīves veidu. Nekādu citu milzīgu sasniegumu mums nav. Bija prieks sagaidīt vērtēšanas komisiju, satikt dzīvē Māru Svīri, Ēriku Hānbergu, Ingmāru Līdaku, Dainu Bruņinieci. Ar viņu raidījumiem esam izauguši, un ir patīkami, ka sētā iebrauc tādi cilvēki. Viss notika sirsnīgā atmosfērā. Kā nu mācējām, tā savu sētu prezentējām,” par konkursa «Sējējs» komisiju saka Irma Pumpure.

Autors: Neatkarīgās Tukuma Ziņas (16.08.2016.), Rūta Fjodorova