Starptautiskā projekta «Miera maize» pasākumā Ķoņu dzirnavās viņu nevarēja nepamanīt: jauns, iznesīgs, staltu stāju, komunikabls ar brīvu pāreju vairākās svešvalodās. Varbūt tādēļ ap viņu visu laiku bija cilvēki. Arī «Liesma» izmantoja iespēju, lai iepazītos. Lūk, mūsu laikraksta viesis: VALTERS KANOPA – lauksaimnieku prestižākā konkursa «Sējējs 2018» nominācijā «Gada uzņēmums pārtikas ražošanā» veicināšanas balvas saņēmēja Limbažu SIA Normunda Bomja maiznīcas «Lielezers» ražošanas ceha vadītājs.

Skatoties, cik profesionāli protat pamācīt «Miera maizes» kukulīšu veidotājus, gribas dzirdēt, kur un kā pats apguvāt šo arodu, kāds ir jūsu izaugsmes ceļš.

Lai arī Normunda Bomja maiznīcā man ir uzticēta ražošanas ceha vadītāja atbildība, ko ikdienā faktiski dalu ar maiznīcas īpašnieka sievu, maizniekmeistari Lāsmu Bomi, es joprojām esmu maizniekzellis. Arvien vēl arodā mācos un pilnveidoju savas prasmes.

Pēc devītās klases pabeigšanas Limbažos arī man bija jāizvēlas, ko darīt tālāk. Tā kā zināju, ka vidusskola mani nesaista, bija jāmeklē izglītības alternatīvas. Nolēmu, ka mācīšos par pavāru, jo jau kopš bērnības patika ēst gatavošana. Devos uz Valmieru, lai iestātos toreizējā 28. arodvidusskolā. Diemžēl tolaik tur bija prasība – lai kļūtu par pavāru, līdztekus jāapgūst arī piena pārstrādes specialitāte. Nolēmu, ka tas tomēr nav domāts man! Bija variants: maiznieks! Tā kā tajā laikā Limbažu maiznīcā strādāja mans tēvs un arī es vasarās tur piepelnījos par krāvēju, tad bija sapratne, ko nozīmē darbs maiznīcā. Izmācījos par maiznieku. Pēc darba pieredzes vispirms devos uz Vāciju un strādāju Minhenē, vēlāk uz Zviedriju. Tās bija pilnīgi atšķirīgas maizes cepšanas un lietošanas tradīcijas. Mūsu latviskajiem ēšanas paradumiem, tajā skaitā rudzu maizes patēriņam, tuvākas ir Ziemeļvācijas maizes receptūras, bet Minhenē tomēr vairāk dominē Vidusjūras iedzīvotāju vēlmes pēc izteikti vieglākas kviešu maizes.

Bija brīdis, kad sapratu, ka ar maiznieka arodu vien dzīvē man būs par maz, tādēļ, paklausot savai sirdsbalsij, izmācījos arī par vācu filologu. Šai izvēlei ir pamatojums, jo mani jau sen interesēja valodas procesi, patika un padevās svešvalodu apguve. Pašlaik pārvaldu dzimto latviešu valodu, krievu, vācu, angļu un arī spāņu valodu. Liela loma manā izaugsmes ceļā bija arī vairāku starptautisko «Erasmus» studentu apmaiņu programmu laikā gūtajai pieredzei ārvalstīs. Kad atkal kārtējo reizi atgriezos Latvijā, saņēmu darba piedāvājumu uzņēmēja Normunda Bomja maiznīcā «Lielezers». Piekritu, nu ar patiku strādāju tur jau sešus gadus.

Par kādu produkcijas segmentu jums kā ražošanas ceha vadītājam ir jātur lielā atbildības rūpe?

Manā pārziņā ir «Lielezera» saldskābās maizes un rupjmaizes ražošana. Tie kopumā ir lielākie ražošanas apjomi gan kilogramos, gan arī kukuļu skaita ziņā.

Vai var teikt, ka tieši šī produkcija joprojām ir jūsu uzņēmuma zīmols un galvenā atšķirības zīme?

Noteikti! Kad maizes tirgū 1991. gadā ienāca un sevi pieteica maiznīca «Lielezers», Normunda Bomja ceptā rupjmaize daudziem pircējiem bija ļoti patīkams pārsteigums un atklājums, ka arī ražotnē gatavota maize var garšot kā mājās cepta. Ne velti dzirdēti nostāsti par pircēju garajām rindām vairākās kaimiņpilsētās (arī Valmierā!), kurās noteiktās dienās, vietās un stundās gaidīja ierodamies maiznīcas auto ar tikko cepto rupjmaizi. Ir patērētāji, kas gadiem ilgi joprojām ir uzticīgi mūsu maiznīcas produkcijai. Tagad tās kopējā ražojumu klāstā ir 18 nosaukumu un receptūru saldskābās maizes un rupjmaizes, 17 atšķirību baltmaizes un vairāk nekā 30 konditorejas nosaukumu.

Vai «Lielezeram» ir tikai viena maiznīca Limbažos, vai vēl citviet Latvijā?

Visa ražošana koncentrēta vienā vietā – Limbažos. Toties produkcijas realizācija pašu spēkiem notiek pa visu Vidzemi, bet visvairāk Rīgā. Mums ir sava loģistika, kas strādā ne tikai gatavās produkcijas izvadāšanā pa tirdzniecības vietām, bet arī gādā par ražošanas nodrošinājumu ar nepieciešamajām izejvielām, galvenokārt ar saviem miltiem.

Ko nozīmē savi milti?

«Lielezeram» ir pašam savas «Pūču» dzirnavas, kas atrodas un redzamas ceļā no Limbažiem uz Tūju. Rudzus rupjmaizei iepērkam galvenokārt Valmierā no Vidzemes un Latgales lielākā graudkopības kooperatīva «VAKS», bet kviešus labprātāk iegādājamies Zemgalē, kur tie izaug paši labākie Latvijā. Miltus dzirnavās maļam paši. Ir gandarījums, ka «Lielezera» maizē nonāk vietējo graudkopju produkcija, ka, savstarpēji sadarbojoties, spējam cits citu ekonomiski atbalstīt.

Kā nonācāt starptautiskajā projektā «Miera maize»?

Esmu ievēlēts Latvijas Maiznieku biedrības valdē, tādēļ, gādājot par maizniekzeļļa klātbūtni Miera maizes cepšanas procesā Ķoņu dzirnavās, tur pieaicināja mani kā gados jaunāko. Zinot, ka Ķoņos starptautiskās lauksaimnieku konferences dalībnieki ieradīsies savā pēdējā Latvijā kopā būšanas dienā, sapratu, ka mans uzdevums ir iztikt bez gariem teorētiskiem ievadiem par maizes cepšanas vietējām tradīcijām, bet vairāk rādīt un ļaut pašiem darboties. Liekas, ka izdevās!

Cik ilgi vēl nāksies būt maizniekzellim? Ko tas nozīmē? Kad un kā top par maizniekmeistaru?

Lai kļūtu par maiznieka amata meistaru, zellim ir jānostrādā vēl septiņi gadi pēc zeļļa diploma iegūšanas. Tad var kārtot meistara eksāmenu, kuru pieņem Latvijas Maiznieku biedrība un Latvijas Amatniecības kamera. Eksāmenā, tāpat kā zeļļa eksāmenā, ir jāizstrādā gan sava recepte, gan arī jāveido teorētiskā daļa. Tā gan ir apjomīgāka nekā zeļļa gadījumā, jo meistars skaitās tāda līmeņa maiznieks, kurš spēj ne tikai izcept savu maizi, bet arī vadīt uzņēmumu, lai šo maizi veiksmīgi pārdotu tirgū.

Apsveicam – Normunda Bomja maiznīca «Lielezers» konkursa «Sējējs 2018» nominācijā «Gada uzņēmums pārtikas ražošanā» pirms nedēļas saņēma Veicināšanas balvu. Kādas ir jūsu – gados jauna cilvēka izjūtas, strādājot tik prestižā firmā?

Paldies, ir gandarījums par saņemto atzinību. Ir patīkami, ka varu strādāt uzņēmumā, kuru atpazīst. Un atpazīst tieši ar labo: kvalitāte, garša, sajūtas. Iekšējā kultūra uzņēmumā arī veidota ģimeniski – savstarpējās attiecībās ir jūtams cilvēcisks siltums. Pat ja tev mājā kaut kas «nošūpojas», atnāc uz darbu, un tur tev ir kā otra ģimene. Šis pavisam noteikti ir īpašs uzņēmums. Patīkami būt daļai no tā.

Ko jūs kā laikraksta «Liesma» viesis ieteiktu tiem jauniešiem, saviem vienaudžiem, kas vēl meklē savu vietu dzīvē, savu arodu?

Izklausīsies visai nodrāzti, bet tomēr: nebaidīties darīt tieši to, kas vislabāk patīk un rada gandarījumu, nesalīdzināt sevi ar citiem! Pazīstu kādu jaunieti, kas tikko saņēma titulu «Gada darbinieks» prestižā pasaules ķēdes viesnīcā Rīgā. Viņa meitene no laukiem – mērķtiecīgi ir gājusi uz to, kas pašai vislabāk padodas. Pirms tam, strādājot vienā no Rīgas konditorejām, viņa konkursā kļuva arī par tā gada Latvijas meistarīgāko konditori. Tātad jāklausa savai sirdsbalsij un jāmācās par to, kas vislabāk patīk!

Kā jūtaties dzimtajos Limbažos?

Paldies, labi! Esmu novērtēts! Mans pluss ir tas, ka līdzīgi kā liela daļa mana vecuma cilvēku esmu pabijis, pastrādājis un pieredzi ieguvis arī citviet pasaulē, zinu, kā ir citur. Ja to grib zināt, tad noteikti ir jābrauc un jāpamēģina.

 

VALTERS KANOPA starpvalstu projektā Ķoņu dzirnavās, kamēr krāsnī cepas ar maizniekzeļļa padomiem pagatavotie Latvijas un Igaunijas Miera maizes kukulīši, kurus pasākuma noslēgumā simboliski nodeva tālāk Lietuvai – projekta stafetes pārņēmējai.

MAIZNIEKS MAIZNIEKAM DRAUGS. Valters Kanора konkursa «Sējējs 2018» apbalvošanas ceremonijā kopā ar Latvijas īsteno saimnieci, Smiltenes novada Blomes pagasta maizes cepšanas darbnīcas «Donas» un Valmieras kafejnīcas «Pils ķēķis» vadītāju Ilzi Briedi.

 

Avots: laikraksts “Liesma” (05.10.2018.), Māra Rone