Ģimeni, kurā izaudzis konkursa “Sējējs” laureāts, kopā grūti sastapt. Pats “vaininieks” Kristaps Norenbergs gatavojas Kandavas lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālās struktūrvienības absolvēšanai kā lauksaimniecības tehnikas mehāniķis, viņa jaunākais brālis Matīss mācās Krotes Kronvalda Ata pamatskolā, bet vecāki Nora un Andris Norenbergi strādā algotu darbu ārpus mājām. Latviešu valodas un literatūras, kā arī mājturības skolotāju N. Norenbergu “Kursas Laiks” sastop atelpas brīdī pavasara brīvdienās.

Vēlas savu māju

Nedaudz zemes un lopi – savas ģimenes saimniecību N. Norenberga raksturo kā dzīvesbiedra hobiju, kas viņam neesot apnicis jau 20 gadu garumā. “Viņam vienmēr bijusi doma dzīvot un ko darīt laukos, un es sevi arī nevaru iedomāties pilsētā.”

N. Norenbergas vecvecāku mājas “Ķeiri” no Krotes centra, kur abiem dzīvesbiedriem darbavietas, atrodas patālu, taču tas nav šķērslis. Bija doma par savu māju, un Norenbergi to realizējuši. Tuvākie kaimiņi – ap 1,5 kilometru attālu. Netīkamos laika un ceļa apstākļus vērā neņem – “vajag, un jāiet”.

Saimniecība nav vērsta uz lielu peļņu. “Pašiem pietiek, un, ja kas paliek pāri, tad var arī pārdot.” Pārnākot no darba, iejūgties vēl vienā viņi nekad nav gribējuši. Taču, “ja var un vajag, tad var izdarīt daudz”. Sākumā turējuši sivēnmātes, pārdevuši sivēnus. Kristaps tad bijis kartupeļu vārītājs un miltu sagatavotājs cūku barībai. Tagad audzē galvenokārt liellopus.

Vistas ar puķēm vienā sētā nesader, pārliecinājusies saimniece un priekšroku devusi krāšņām dobēm. Tajās aug gan ziemcietes, gan tiek sētas vasaras puķes. Pēdējos gados iecienījusi dienziedes. “Nav jābrauc uz Nīderlandes vai citiem dārziem, pastaigāju pa savējo.”

Piepilda pagrabu

Māju ieskauj mežs, tāpēc jārēķinās ar tā iemītnieku nelūgtu klātbūtni. Grāvī mitinās bebru ģimene, cūkas rok, brieži nāk dārzā, stirnas kļuvušas gandrīz par mājdzīvniekiem. Tad nu ir sacensība – kurš pirmais novāks burkānus, kāpostus un citu ražu. Ķiplokus ne tikai izmīda, bet arī noēd pirmos asnus. Ja lopu elektriskais gans trāpās zvēru takai pāri, tad tas tiek sarauts. “Ja dzīvnieki nenāk mūsu teritorijā, tad viņus vērot – tas ir skaisti,” saimniece redz arī pozitīvo momentu.

Vīrs ir arī mednieks, un N. Norenberga pati gājusi medībās par dzinēju, dažas reizes arī Kristaps. Bisi ņēmusi rokās, kad vistām uzbrukuši vanagi. “Protams, netrāpīju,” viņa smejas.

Laikus sagatavojusi zemi un sēklas, 20. martā saimniece sēja tomātus ar aprēķinu, ka izstādīt varēs pēc 60 dienām. Lielākie lauku darbi sanākot pēc pēdējā zvana un eksāmena, ravēt un stādīt puķes N. Norenbergai patīkot – “tas ir laiks sev”.

Ar ražu pieber apcirkņus un piepilda plauktus –vasarā tam esot pāris mēnešu laika. “Pagrabs ir mans vaļasprieks. No pašu izaudzētā mēs varētu dzīvot labu laiku. Vien sāls jānopērk.”

Darāmo ierauga pats

Par lauksaimnieku konkursa laureātu Kristaps kļuva 2016. gadā nominācijā “Rītdienas sējējs – mazpulka dalībnieks”. Viņš pamatskolas gados aktīvi darbojās 114. Krotes mazpulkā. “Mazpulks viņam nebija kā papildu darbošanās, tas saskanēja ar to, ko viņš reāli darīja un kas viņam patika,” dēlu raksturo N. Norenberga.

Kristaps nekad neesot uz darbiem mudināms, pats vienmēr redzot, ko vajag paveikt. N. Norenberga piekrīt, ka dēls ietekmējies no tēva – visur gājis līdzi un redzējis, ko viņš dara. Zēnam patīk ar tehniku darboties, jau 12 gadu vecumā nopirkts viņa augumam piemērots traktorītis, ar ko vagojis kartupeļus.

Mazpulkā Kristaps vairākus gadus izvēlējies audzēt ķiplokus. Audzējis arī kartupeļus, bietes, sīpolus, pupiņas. Konkursa komisija ne tikai vērtējusi dokumentāciju, bet ieradusies arī mājās, un jaunietis stāstījis par visu, ko padarījis.

N. Norenberga augstu vērtē dēla mazpulkā apgūto prasmi savu darbu prezentēt – drosmi un pārliecību runāt, sevi parādīt. Kristaps runas prasmi slīpējis arī stāstnieku konkursos.

Darbosies laukos

Braucot uz konkursantu apbalvošanas pasākumu Jelgavā, rezultātu Norenbergi nav zinājuši. Pirms svinīgās ceremonijas nejauši gadījies līdzās cilvēks ar laureātu sarakstu rokās, un N. Norenberga tajā iemetusi aci, bet Kristapam izlasīto nav atklājusi. Jaunietis bijis pārsteigts, viņam neesot šķitis, ka izdarījis ko ievērojamu.

Turklāt šī nebija pirmā reize, kad Kristaps kāpis uz laureātu skatuves. Tas notika arī 2012. gadā, kad par uzvarētāju kļuva viss mazpulka kolektīvs.

Kad šoreiz devušies uz apbalvošanas ceremoniju Jelgavas pilī, kur atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitāte, runājuši, ka Kristaps vispirms kāps uz skatuves un tad tikai sāks tur mācīties. Taču stingru jāvārdu tieši šai mācību iestādei viņš vēl nav devis. “Vai profesija būs saistīta ar laukiem, to nezinu, bet laukos viņš kaut ko darīs noteikti,” ir pārliecināta mamma. Dēls teicis, ka nevarētu strādāt noteiktu darbalaiku kādā firmā vai servisā. “Viņam vajagot darbu sev un vislabāk bez priekšnieka.”

Vajag sarežģītu rakstu

Dzīve savā mājā un vidē sniedz relaksāciju no nereti saspringtā darba skolā. N. Norenberga ievērojusi, ka jaunākais dēls Matīss, pa ceļam izstāstījis dienā pieredzēto, mājās pārnāk pavisam citādāks – dabiskāks. Viņš ir četrus gadus jaunāks par Kristapu un šogad absolvēs 9. klasi. Matīsam esot pavisam citas intereses nekā brālim, un ģimene plāno doties uz atvērto durvju dienām Liepājas skolās, lai atrastu viņu saistošāko jomu.

N. Norenberga uzskata, ka pašai savu bērnu skološana nekādu iespaidu uz viņiem nav radījusi. Reiz Kristaps viņu arī mājās uzrunājis par skolotāju.

Ziemā N. Norenbergas aizraušanās ir adīšana. Viņa apada gan savas ģimenes vīriešus, gan iesaistījusies mustursegu adīšanā, kad rokdarbnieces cita citai nosūta to fragmentus. Dīvānu sedz daudzu rokām darināts un no zaļo toņu četrstūriem kopā likts pārklājs. Iepriekšējais bijis par tēmu “Šokolāde”.

Arī “Kursas Laika” ciemošanās dienā mājasmātei priekšā iesākts džemperis. “Man vajag sarežģītu rakstu. Ja esmu kādu iedomājusies, tad man tādu arī vajag.

par premjerministra Māra Kučinska Kristapam Norenbergam pasniegto balvu prieks arī mazpulka vadītājai Indrai Zvirbulei.

Kristapu Norenbergu novērtējusi gan Zemkopības ministrija, gan Bunkas pagasta pārvalde.

 

Avots: laikraksts “Kursas Laiks” (05.04.2018.), Anita Platace