Ciemojoties Drustu pagastā pie Rūtas un Ivara Kļaviņiem, laiks paiet nemanot. Zemnieku gaitās piedzīvota gan izaugsme, gan apgūta kārtīga izdzīvošanas skola, taču piena lopu turēšana un mājas sieru gatavošana ir un paliek saimnieku īstā nodarbošanās, kuras vietā pagaidām nekas cits nav iedomājams.

Zemnieku saimniecība “Ozolkalns” atrodas skaista ezera krastā. Stāsts par to, kā drustēnieši sākuši saimniekošanu, iekopuši apkārtni un uzsākuši siera gatavošanu, ir filmas sižeta vērts. Šogad saimniecība ieguva veicināšanas balvu konkursā “Sējējs 2017”. Tas bijis negaidīts pārsteigums, jo, salīdzinot ar apkārtējiem zemniekiem, viņi jūtoties mazi.

Lai gan lopi kūtiņā bijuši vienmēr, tā nopietni ar lauksaimniecību Kļaviņi nodarbojas pēdējos sešus gadus. “Lauksaimniecība paņem visu – brīvdienas, spēku un veselību -, taču esam piesaistījuši Eiropas līdzfinansējumu, par to iegādājušies tehniku, tāpēc, salīdzinot ar to, kā saimniekojuši mūsu vecāki, sūdzēties nedrīkst,” saka Ivars, piebilstot, ka projektu rakstīšana ierindas zemniekam nav vienkārša lieta, jo ir jāzina, kur, ko un kā rakstīt. Rūta papildina vīra teikto, sakot, ka tobrīd veiksme esot nostājusies viņu pusē: “Mēs bijām pareizā laikā, pareizā vietā un sastapām īstos cilvēkus. Pavīdēja iespēja, atradās meitene, kura zināja, kādi dokumenti nepieciešami, kā projekts jāraksta, un viss izdevās. Ja viss būtu jādara pašiem, kas zina, kā būtu izgājis.”

Kļaviņi apsaimnieko 55 hektārus zemes, un, lai gan saimniekam ir vēlēšanās ganāmpulku paplašināt, paņemt klāt telītes, Rūta sarunā uzsver, ka pārāk izplesties nevar, jo trūkst apsaimniekojamo platību: “Zeme ir pats galvenais, bez tās nekādi. Tāpēc savus laukus apstrādājam rūpīgi, blociņā veicam mazo uzskaiti un skatāmies, kas kurā laukā aug, kāds ir gada iznākums, kurās platībās jāpārsēj zālāji. Cenšamies saimniekot gudri un apdomīgi, jo rezultāts jādabū no tās zemes, kas pieejama.”

Gadā saimniecībā no vienas govs izslauc vidēji 6 000 kilogramu piena, taču Rūta pienu ne tikai nodod kooperatīvam LPKS “Piebalga”, bet arī pārstrādā mājas sierā. Viņas sieru klāstā ir krietni virs 20 receptēm. Dažas tiek noglabātas dziļāk atvilktnē, bet pieprasītākie sieri ražoti regulāri.

“Braukāju pa tirgiem, gadatirgiem. Pirms kāda laika plānoju iespraukties Kalnciema tirgū, tirgoties Rīgā, Siguldā, bet aprēķinājām izdevumus un sapratām, ka sausais atlikums būtu pārāk niecīgs, tāpēc to domu atmetām. Tagad sieru tirgoju Cēsīs, Straupes tirdziņā un Valmierā “Valletā”. Šajā veikalā mani var atrast bieži, un, tā kā tirgošanās notiek iekštelpās, tad savu produkciju varu realizēt cauru gadu. Salīdzinot ar citām vietām, vislabākais noiets ir Valmierā. Cēsis ir tukšas, maz cilvēku, un iedzīvotājiem Cēsīs krietni zemāka pirktspēja. Jaunās ģimenes tikpat kā neredz, bet pensionāri nāk un pie sevis domā, no kā lai atsakās, ja grib nopirkt sieru. Kad to redzi, apskrienas sirds un saproti – tā tam nebūtu jābūt. Sacīt jau saka, ka cilvēki pārceļas uz dzīvi Cēsīs, bet rodas jautājums, ko viņi tur dara?

Valmierā ir stipri atšķirīga situācija. Tur apgrozās vairāk cilvēku, ir ražošana, pircējiem nauda, lai gan vislielākie ienākumi ir no igauņiem. Igauņi apsēduši Valmieru, un, tā kā viņiem mājražošana nav tik attīstīta un mājas siers kaimiņiem šķiet īpašs, viņi pērk un pērk labi. Tāpat dodos uz tirgiem, kas notiek pierobežā, jo arī tur ir daudz igauņu. Ar igauņiem vispār tā interesanti – ja brauc tirgoties uz Igauniju, tev neviens pat virsū neskatās, runā krieviski, angliski vai igauniski, bet, tikko viņi iebrauc Latvijā, par mājražotājiem parādās interese,” stāsta Rūta.

Runājot ar zemniekiem par bezdarbu laukos un pieminot mājražošanu kā alternatīvu, Rūta saka, ka tā ir izeja un nodarbošanos var atrast jebkurā vecumā, to pierādot tirgus sieviņas Straupes tirdziņā, kas tirgojas ar saviem adījumiem. Bet citādi publiku pārsteigt ar kaut ko jaunu un nebijušu esot grūti. “It īpaši, ja ražo tādus pārtikas izstrādājumus kā maize, siers, kūpinājumi un medus. Tie, kuri ar mājražošanu sāka nodarboties krietni agrāk, savu nišu ir aizpildījuši, viņiem izveidojies pastāvīgs pircēju loks, noteiktas tirgošanās vietas, un tagad sadalīt klientus starp “vecajiem un jaunajiem” mājražotājiem būtu grūti,” kopumā uz situāciju raugoties, saka saimniece.

Taču Rūta sastapusies arī ar pensionāriem, kuri ada zeķītes, vāc tējas, lasa ābolus un labprāt brauc uz tirgu: “Tas ir pozitīvi, jo viņi tiek cilvēkos. Domāju, ka nopelnītā kapeiciņa pie pensijas ir neliela, taču viņš ir aizņemts ar savām domām, viņam ir mērķis, un tirgū pensionārs sarunājas ar citiem, iejūtas tirgotāju bariņā, nav pamests un aizmirsts. Arī tam ir nozīme. Tāpēc mājražošana ir stimuls daudziem, bet, ka ar mājražošanu nopelnīsi miljonu, tas gan jāizmet no prāta.”

Abi saka, ka mājražošana ir labs atbalsts ģimenes budžetam, tas ir savdabīgs veids, kas laukos ļauj vienam otru atbalstīt, bet par būtisku peļņu un lieliem nodokļiem, kuri piepildītu valsts maciņu, runāt nevar. “No mums budžetā ekonomiskais izdevīgums ir niecīgs, toties ir daudzi citi labumi, ko jau iepriekš minējām. Tāpat ir skaidrs, ka nav jēgas no valdības gaidīt putna pienu. Pagātnē lielās vadlīnijās ir pieļautas rupjas kļūdas, un joprojām turpinām staigāt pa grābekļiem, taču kāda mums daļa gar lielo politiku. Mums ir jādomā par savu sētu, savu saimniecību un jāskatās, kā dzīvot neatkarīgi, saviem spēkiem, kā saimniekot gudri un savas zināšanas nodot bērniem, mazbērniem, kuri, cerams, iesākto turpinās,” saka Kļaviņi.

STRĀDĀ AR PRIEKU. Ivars un Rūta Kļaviņi atzīst, ka mājražošanā sezonas nav.

Avots: laikraksts “Druva” (01.11.2017.), Monika Sproģe