“Bijām uz naža asmens, pārkritām veiksmes pusē”

“Smiltenes piens” sīvas konkurences apstākļos plāno krietni kāpināt eksportu un apgrozījumu

“Smiltenes piens” šogad saņēmis galveno nozares balvu “Sējējs” nominācijā “Gada uzņēmums pārtikas ražošanā”. Gita Mūrniece vada šo uzņēmumu jau vairāk nekā 40 gadus un intervijā “LA” uzsver lai noturētos piesātinātajā tirgū un gūtu panākumus, bez jauniem produktiem, eksperimentiem un izcilas kvalitātes iztikt nevar.

No kurienes “Smiltenes pienam” rodas nebeidzamās idejas par jauniem produktiem – te biezpientortītes, te smūtiji, mini mocarellas un tā tālāk.

G. Mūrniece: Jābūt redzīgiem. Vajag nekautrēties un jautāt, kas cilvēkiem garšo, interesēties, testēt, meklēt jaunumus pasaulē. Regulāri sūtām darbiniekus uz izstādēm, piedalāmies ar saviem produktiem, pērkam, vērojam, salīdzinām. Tas, protams, maksā, bet jebkura jauna investīcija sākumā ir ar mīnusiem, taču, ja kritiski izvērtē tirgu, būs plusi. Uzņēmumā ir akcionārs Ģirts Strads, kuru gribu īpaši uzteikt, jo viņš katru mēnesi liek kopā katra produkta izmaksas izejvielas, cenu, loģistiku, rentabilitāti. Gada beigās ļoti skaidri redzam, kurš produkts nes peļņu, kurš ir “pa nullēm” un kurš – mīnusos. Tad izlietojam attiecīgā iepakojuma partiju līdz galam un šo produktu izslēdzam no ražošanas. Tādā veidā savulaik atteicamies no jogurtiem, krējuma ar ķiploku piedevām, ķimeņu siera, tagad izslēgsim vienu no biezpiena tortītēm – to, kurai aprikožu pildījums. Ja produkts nes zaudējumus pāris gadus, nav vērts vilkt garumā, tērēties un pasūtīt iepakojumu, no tā jāatsakās un jādomā vietā kas jauns.

Ļoti laba mācība nozarei bija krīze saistībā ar Krievijas embargo. Pirms tam bija garantēts noiets Holandes un Krievijas tipa sieriem, varēja dzīvot bezrūpīgi, zinot, ka visi tie saražotie sieri “aizies”. Taču tas ļāva ieslīgt pašapmierinātībā un neradīja stimulu attīstībai. Krievijas tirgus aizvēršanās visus sapurināja, lika pievērsties alternatīviem siera veidiem, ko ņemtu pretī gan Latvijas veikali, gan arī viesnīcu un restorānu tīkli jeb HORECA segments. Tie pirmkārt bija “Mozzarella” un “Maasdamer” tipa sieri. Tā nu meklējām receptūru, kā aizstāt šos importētos sierus ar kvalitatīvu vietējo produkciju, jo tas ir ļoti būtiski. Dienvidnieki neēdīs speķi un ziemeļniekiem trūks augļu, taču ir pietiekami daudz produktu, kas aug un tiek pārstrādāti attiecīgajos reģionos, tā veidojot līdzsvaru. Tādēļ jāēd tas, kas audzis tepat uz vietas, tas ir ģenētiski noteikts, un to organisms pārstrādā vislabāk.

Tātad liekat akcentu uz vietējo tirgu?

Jā, tomēr neizslēdzam eksporta iespējas. Pirms krīzes uz Krieviju sūtījām 21% no visa saražotā, tagad uz Igauniju, Īriju, Izraēlu, Moldovu, Bulgāriju, Rumāniju, Franciju, ASV eksportējam 10%. Taču ir doma šo rādītāju pamazām kāpināt atkal līdz 20%.

Piena iepirkuma cena gada laikā kāpusi par vairāk nekā 40%, kā tas ietekmē gala produktu cenu? Vai līdz gada beigām cenas palēksies, piemēram, biezpienam, kā tas notika ar sviestu?

Ik dienu iepērkam 70 -90 tonnas piena no zemniekiem apmēram 80 kilometru rādiusā. Tie ir ilggadēji piegādātāji un norēķināmies pat ātrāk nekā noteiktajā laikā, proti, 15 dienās. Turklāt mūsu iepirkuma cena vienmēr ir virs vidējā Latvijas rādītāja.

Kas attiecas uz sviesta cenu, man ir sava teorija, kāpēc cena tik pēkšņi uzkāpa, bet to šeit neminēšu. Tomēr skaidrs, ka tās bija likumsakarīgas sekas iepriekšējo gadu tendencēm, kad Eiropas Savienība piena kvotas rēķināja pēc tauku procenta, līdz ar to pēc kvotu atcelšanas visa sistēma krasi mainījās. Taču arī cilvēki kļūst gudrāki, visādus margarīnus vairs neēd. Biezpiens gan nekļuva īpaši dārgāks, jo tās ir olbaltumvielas, nevis tauki. Patlaban neviens nevar pateikt, kas turpmāk notiks ar cenām, jo ne jau mēs tās nosakām, bet globālais tirgus. Atliek kādā Eiropas ostā ienākt vienam kuģim no Jaunzēlandes ar kārtīgu sausā vājpiena, sviesta vai kāda cita produkta kravu un uzreiz sākas ķēdes reakcija, mēneša griezumā krītot tai vai citai cenai.

Tirgus analītiķi pārmet, ka Latvijā joprojām ir pārāk sadrumstalota pārstrāde, vairāk nekā 30 uzņēmumiem veidojot nesamērīgu konkurenci.

Jā, turklāt ir ne tikai vietējā konkurence, bet arī Vācijas, Polijas, Lietuvas un Igaunijas produkti. Nezinu, vai ir vēl kāds biznesa veids, kur būtu tik sīva konkurence, taču tā virza progresu. Ja mēs Latvijā būtu vien daži pārstrādes uzņēmumi, tad mierīgā garā ražotu tos pāris siera veidus. Konkurence normālam uzņēmējam liek domāt un aktīvi strādāt.

Kādas investīcijas ir padomā tuvākajā laikā?

Investīcijas ņemot, jārēķinās, ka tām jāatmaksājas piecos gados. iepērkam 70 – 90 tonnas piena dienā un paralēli ik dienu pārstrādājam arī 30 – 40 tonnas suliņu. Suliņu projektu sākām Latvijā pirmie pirms pieciem gadiem – un tas bija mūsu krīzes laika projekts. Tolaik jau tā klājās grūti, turklāt bijām izmisumā, ka nav kur likt suliņas, taču tajās ir tik daudz vērtīgu vielu! Tad nu uzrunājām Lauksaimniecības universitātes pasniedzējus, Vācijā sameklējām iekārtas un devāmies pie bankas. Bijām vieni no nedaudzajiem, kam kredītdevēji uzticējās un tā nu no SEB bankas saņēmām viena miljona latu aizdevumu. Tas bija liels risks, un saviem darbiniekiem teicu esam uz naža asmens, kurā pusē pārkritīsim, tā arī būs. Nu, pārkritām veiksmes pusē. Šogad vēl plānojam investīcijas pusmiljona eiro vērtībā priekš attīrīšanas iekārtām, par nākamo gadu vēl skatīsimies.

Vai šis gads iezīmēsies ar apgrozījuma pieaugumu?

Esam izveidojuši apgrozījuma prognozi līdz 2020. gadam, un sanāk tā – kāds gads, tāds apgrozījums, proti, Šogad būs nedaudz vairāk kā 17 miljoni, nākamgad – 18 miljoni, tad 19 un 20 miljoni, kā pēc grāmatas…

Kādi jauni produkti “Smiltenes piena” klāstā būs tuvākajā laikā?

Strādāsim pie sava “Maasdamer” siera, pie svaigo sieru sortimenta, pie krēmveidīgā biezpiena, īpaši piedomāsim pie HORECA segmenta.

Galvenais, pie kā strādājam stingri un mērķtiecīgi neatkarīgi no produkta veida, ir kvalitāte un darbu izpilde. Pārtikas ražošanā nevar būt demokrātisks vadības stils, jo šajā nozarē ir ļoti stingras prasības. Lai man piedod visi 130 darbinieki, bet es varu būt “normāls” cilvēks dažādos pasākumos, varam kopā mazgāt logus baznīcā un kopt apkārtni, bet es nevaru būt demokrātiska savā darba vietā un pakļausit vienu, otru, trešo un tad pieņemt lēmumu. Pārtikas uzņēmuma vadībā strādā “skaldi un valdi” princips, tikai tad ir rezultāti.

Noslēgumā gribu akcentēt, ka uzņēmumā mums ir liela cieņa pret cilvēkiem, kas šeit strādājuši pirms 20 un vairāk gadiem. Uzņēmumam šogad paliek 105 gadi, un mēs aicinām visus tos vairāk nekā 40 cilvēkus, kas “Smiltenes pienā” strādājuši pirms divdesmit trīsdesmit gadiem. Paskatīsimies, kā bijusī darba vieta izskatās tagad, pasēdēsim, parunāsim. Aicinām visus 1. novembri pie sevis. Būs liela balle.

“Smiltenes piens” un tā vadītāja Gita Mūrniece kopā ar dzīvesbiedru Jāni šogad saņēma galveno “Sējēja 2017′ balvu nominācijā “Gada uzņēmums pārtikas ražošanā”.

AS “Smiltenes piens”
• AS “Smiltenes piens” dibināta 1993. gadā, pamatkapitāls 472 962 eiro.
• Uzņēmums pieder 20 akcionāriem, lielākā līdzīpašniece ir padomes priekšsēdētāja Gita Mūrniece (62,69%).
• “Smiltenes piens” 2016. gadā strādāja ar 16,6 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 4,7% vairāk nekā gadu iepriekš, peļņa palielinājās par 22,4% – līdz 819 617 eiro.
• Lielākā daļa produkcijas ir sieri, bet uzņēmums ražo arī pienu, kefīru, sviestu, skābo krējumu, saldo krējumu, vājpiena un pilnpiena biezpienu, dažādus biezpiena desertus.

Avots: laikraksts “Latvijas Avīze” (30.10.2017.), Ingrīda Mičāne